| Es negribu piedalīties vispārējā panikā par tēmu "karš ir sācies", bet tomēr es nevaru galvā neizspēlēt dažus teorētisku scenārijus. Vai kā teiktu visi pasaules šrinki - kas ir sliktākais, kas varētu notikt? Visspilgtākais no scenārijiem ko es varu iztēloties, ir tāds, kur man pakaļ atbrauc militārais auto, un aizved mani uz kazarmām kopā ar vēl dažiem vīriešiem. Drošvien kādu brīdi es pavadītu pārdomās, kas ir tā lieta, ko es tur varētu darīt, bet pirmās pazīmes, ka ar mani būs zināmas problēmas, manifistētos tik banālā situācijā kā ēdināšana. Varu derēt, ka vegāns uzturs potenciālajiem tēvzemes aizstāvjien nebūs prioritāšu augšgalā.
Ar šo es nemēģinu parādīt, cik piezemēra ir mana domāšana, bet gan to, cik piezemētas lietas nonāks sadursmē ar visām vērtībām kuras es līdz šim esmu čerišojis. Un regulāri būs situācijas, kurās būs jāmeklē kompromisi starp tavām vērtībām un realitāti labākajā gadījumā, un citām vai cita līmeņe vērtībām sliktākajā gadījumā. Smagākā cīņa nebūs ar kaut kādiem svešzemju agresoriem, smagākā cīņa būs par savu pašcieņu.
Es vienmēr esmu kūtri norādījis, ka visām vērtībām ir jēga, ja tu vari tās aizstāvēt, vajadzības gadījumā idiotam sadodot pa zobiem. Tas ir svarīgi gan mikro līmenī, kad tava oponenta vienīgais arguments is spēks, un viņš to ir gatavs pielietot (savulaik man bija saķeršanās autobusā ap Gruzijas konflikta laiku, kas sākās ar aizrādījumu izturēties cienīgi pret konduktori, bet beidzās ar draudiem, ka Putins Latvijā iebrauks ar tankiem), gan makro līmenī, kur Krima de fakto ir Krievijas konrolē kopš 2014. gada, bet Krievijas sods par to bija rājiens un dažas ekonomiskas sankcijas. Daži pielāgojumi prasīja laiku, but point was proven. Globālā politiskā dzīve turpinājās, un kaut kā jau tas gāzes vads līdz šim būvējās. Un Putina mācība bija nepārprotama - neviens neko nedarīs.
Labi, skaidrs, ka dažus mēnešus mēs varam mierīgi vēl dzīvot, un turpināt sūtīt ēdienu no Wolta. Skaidrs, ka ne pašā Krievijā iedzīvotājus interesē karš, kas viņu aifonus un makbukus sadārdzinās vēl vairāk, bet pašā Krievijā no kvalitatīvas tehnikas varēs iegādāties vinīgi granātmetēju, un arī tas ir vēl zem jautājuma, ne arī Ukraina ir tik bezzobaina, kaut vai ņemot vērā tās izmērus. Neviens normāls civlēks nevēlēsies savas ikdienas sadzīves pasliktināšanos kaut kādu absurdu mērķu vārdā, tāpēc es īsti neticu blickrīgam, kas tagad pārgāzīsies pāri Eiropai. Bet pašreizējā situācija parāda to, cik svarīgi tomēr ir protestēt, ja tev kaut kas šķiet nepareizi. Tieši tāpēc pašā Krievijā un Baltkrievijā civlēki ir bijuši gatavi riskēt ar savu veselību un dzīvību, lai iebilstu pret pastāvošo lietu kārtību, saprotot, pie kā var novest pasivitāte. Tas viss ir ļoti sarežģīti, un cīņā par taisnīgumu procesā var sanākt izdauzīt kādu logu, vai iznest durvis, bet tomēr labāk, kā sagaidīt, kad māja sabrūk. |