| Lai gan es saprotu un atbalstu vēlmi izvilkt grezno servīzi random sestdienas rītā, kā arī nevēlmi dzert šampanieti svinīgos nolūkos, ja no tā sāp galva, šoreiz es gribētu aiztāvēt team "svētki ir obligāti un uzspiesti". Un tas arī nebūs mēģinājums paskaidrot, kāpēc svētki prinicpā ir fui.
Bet... Vienkāršības labad ilustrācijai es izvēlēšos savu Lieldienu pieredzi. Manai mātei bija ļoti svarīgi svinēt svētkus, un viņai šķita, ka nokrāsot sešdesmit olas (vienā bretē ir trīsdesmit) ir pilnīgi un absolūti nepieciešams. Kas ir fine, katram ir savas vajadzības un izpratne par svētku sajūtu. Dīvainā kārtā viņa pati nebija entuziasma pilna tās olas ekšelī krāsot. Tas laikam bija kaut kāds mamuta atnešanas motīvs, jo strādājot ēdināšanas nozarē, viņai bija svarīgi sagādāt olas, lašus, ikrus un kas nu tur skaitījās deficīts un svarīgi. Tad nu lūk, tā kļuva par tradīciju, katru gadu tuvu pusnaktij gribēt tās olas mest pret sienu, un iet gulēt. Lai gan still man šajā procesā kaut kas patīk, un Lieldienas bija vieni no maniem mīļākajiem svētkiem, diezgan viegli apsteidzot Ziemassvētkus. Sencim patika radoši iesaistīties šajā procesā, bet pēc kāda brīža viņam vajadzēja atpūtu no šīs nodarbes, un tad jau fināla fāzē viņš nāca man palīgā piebeigt šo besīgo svētku radīšanas misiju. Tas bija mūsu silent bond.
Laikam tas ko es gribēju teikt, ka visi "man ir problēmas ar svētkiem" nav nīgri un nepatīkami cilvēki, kas jāuzsēdina uz antidepresantiem. Katrs ir gan atbildīgs par savu svētku sajūtu, gan citu svētku sajūtas pieņemšanu. Ja cilvēks ballītē stūrītī lasa grāmatu, lai gan to verēja darīt arī mājās, tad laikam tomēr ir iemesls, kāpēc viņš ir atnācis ar visu savu grāmatu uz to ballīti, nevis dara to mājās. |