Ko dara cilvēks, kuram ir izbesījis kāds produkts? Protams, ka nopērk vēl vienu tādu pašu.

Patiesība gan ir mazliet garlaicīgāka, jo produkts ir palodzes dārziņš, un man vienkārši ir izbesījuši daži ilglaicīgie augi, kas aizņem vietu, kur varēja augt koriandrs ar baziliku. Kad visi esošie krājumi būs izstādīti un nomiruši, vairs nekad nevienu mini tomātu vai piparu. Priekš tam ir Rimi. Tai pat laikā tur aug arī Piri Piri, kura paredzamais ražas laiks ir seši mēneši. Un man ir bail viņu pārstādīt kaut kur citur. Viņš ilgi nīkuļoja pustumsā, tad rudenī pārbrauca uz Rīgu, un sāka aktīvi augt un ziedēt, tad novīta ar visiem pārējiem nelaistītajiem nabadziņiem, tad atdzīvojās, un nu jau viņam ir mazi pipariņi, neskatoties uz noplukušo izskatu. Blakus esošais purple chilli gan izskatās ir nomiris uz neatgriešanos, bet es viņu vēl nelikvidēju, jo viņi abi kopā ar Piri Piri ir šī dārza rekordisti, un viens no viņiem drīz svinēs savu pirmo gadskārtu. Nu jā, attiecīgi priekš ātri un ēdami man tagad būs otra palodze. Varbūt blakus esošās zemenes ar visiem gliemežiem kaut ko iegūs no jaunā kaimiņa.

Bet vispār es par šo visu sāku rakstīt, jo ir kaut kas īpatnējs tanī cilvēka aizrautībā, ka viņš spēj zemē iebakstīt kaut ko, kas viņam vēlāk nesīs augļus, un šķiet, ka tā ir diezgan universāla parādība. Un lai ko teiktu visi mamuta mednieki, kaut kā hunters and gatherers gēns šķiet ir drusku vājāks par to zemnieka gēnu. Jā, un kaut kāds īpašs respekts ir arī pret tiem asajiem pipariem, lai gan mazāk izplatīts, kā iepriekš minētā aizrautība ar rušināšanos zemē.

Padošanās ir tad, kad tu pliko potīšu zeķes ieliec atvilktnē, un neceri tās izvilkt līdz pavasarim.