A, wow! Es izlasīju Rīgas Laika trīs viedokļus par partnerattiecību likuma iniciatīvu. Tas man radīja jautājumu, vai sekošana reliģiskām doktrīnām vispār paredz spēju tvert realitāti? Un runa pat nav par attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem. At this point man pat varētu būt vienalga par homoseksuāliem cilvēkiem, jo dažu cilvēku augstprātība sniedzas tik tālu, ka skar praktiski visu sekulāro sabiedrību.

Es negibētu būt cilvēks, kas visus ticīgos cilvēkus uzskatītu par kaut kā atpalikušiem, bet es nenoliegšu zināmu jūtību pret reliģiskām izpausmēm, un vājuma brīžos gribas visu vienkāršot un visus ticīgos nolīdzināt līdz vienam līmenim. Un mani nenormāli kaitina šis uzturētais "labā" vai "gudrā" konservatīvā tēls, kurš mums nez kādēļ esot vajadzīgs. Es zinu, ka ir ļoti gudri matemātiķi un fiziķi, kas turpina ticēt dievam, vienīgi viņi dievišķo dzirksti saskata pavisam citos pasaules uzbūves aspektos, nevis tanī, kā cilvēkiem uz zemes būtu pareizi jādzīvo.

Vents ļoti īsi un precīzi adresēja galvenās problēmas Irbes viedoklī, kas patīkami kontrastēja ar iepriekšējo palagu. Nopietni, es pēdējās lapas jau ar mocībām lasīju, nespējot saprast, ar ko šis teksts būtiski atšķiras no dažādiem Facebook sazvērnieku murgojumiem, izņemot pieklājīgu leksiku un spēju zināt un atsaukties uz faktiem. Visādi citādi tas teksts ir diezgan acīmredzami caurs. Caurs tādā ziņā, ka arī tīkls sastāv no īstiem un stingriem pavedieniem, bet tas joprojām ir tīkls ar lieliem caurumiem, kad mēs skatāmies uz to kopumā. Kā iespējams apelēt pie tā, ka mēs vēsturiski līdz kaut kam esam attīstījušies, bet ar tikpat lielu vieglumu noslaucīt no dienas kārtības šī brīža dzīves realitāti un zinātniskos faktus? Kā iespējams atsaukties uz kristīgās pasaules vērtībām, bet tai pašā laikā lielu daļu no šo vērtību vēsturiskajiem nesējiem nosaukt par "tā saucamajām attīstītajām valstīm"? Tur vispār ir pilns ar jaukiem melnbaltiem pretnostatījumiem. Atkal jau, spēja dažādus jēdzienus pasniegt nievājoši ir absolūti pazīstama stratēģija diskusijās, ar kurām ir pilns internets, vienīgi tajās cilvēki nekautrējas saukt lietas "īstajos vārdos", tāpēc tur var atklausīties visu to leksiku, ko daudzi cilvēki izvairās lietot.

Bet jā, atkārtošu vēlreiz, mani pārsteidza šī "gudrā konservatīvā" tēla uzturēšana, nevis fakts, ka kāds Rīgas Laikā ir paudis viedokli, ka homoseksuāļi un citi plebeji ir pretdabiski pretekļi, kas apdraud sabiedrību. Es labprāt šādā pašā Rīgas Laika fomātā palasītu arī viedokli par nesenajām ASV vēlēšanām, COVID un vakcīnām no kristīgā skatpunkta. Mani tiešām interesē tas domāšanas veids, kā ir iespējams nonākt pie pavisam citiem secinājumiem, un internetā tomēr jau pie kāda trešā komentāra tevi paspēj nosaukt kādā sliktā vārdā, un diskusija iestrēgst kaut kādā virspusējā līmenī.

Es internetā ieraudzīju slavenās Svetlanas, un nodomāju, ka man ir diezgan veselīgas attiecības ar ēdienu, jo man jau no bildes vien slikti sametās. Veselīgas tādā ziņā, ka man nav visādu dīvainu ēdiena kreivu. Ok, varbūt Cielaviņa ir kaut kāds šokolādes džankija sapnis, bet es esmu dzirdējis tik daudz citas jocīgas lietas ko cilvēki mēdz iekārot, un visbiežāk manas sajūtas ir spektrā no vienaldzības līdz riebumam.

Nav arī tā, ka es nespēju releitoties ar patiku ēst, bet ir nojauta, ka šinī patikā ir svarīgas dažas detaļas. Man patīk gatavot un ēst, un šīs divas lietas ir nesaraujamas. Vai aiziet uz treniņu, un tad pabarot savu nogurušo miesu. Vai vismaz kā citādi lietderīgi pavadīt laiku, un sagaidīt to brīdi, kad ir pienācis izsalkums. Sēsties pie jau uzklāta galda es varu apmēram reizi vai divas gadā, kur saēsties ceptus kartupeļus ar kāpostiem un desiņām, vai kaut kādu citu tradicionāli sentimentālu figņu ko es pats sev netaisītu. Jā, un man trūlī, dīplī garšo ļoti daudzas “veselīgas” lietas: salāti, dzinumi, sēklas u.t.t. Ne visas, protams, bet es nemeklēju iespējams ēst lietas augstāka mērķa vārdā. Tagad gan ir viens izņēmums, bet tā ir pavisam cita tēma.

Bet domājot par šo veselīgo attiecību veselīgumu, jāsaka gan, ka tam varētu būt arī savas ēnas puses. Mana māte periodiski un sistemātiski mani ir spīdzinājusi ar pārbarošanu. Neiešana prom no galda, kamēr viss nav apēsts - ček. Fiziska vardarbība - ček. Mēģinājumi visu apēst, kas prasta aptuveni tik pat lielu piepūli, kā uztaisīt simts piepumpēšanās, un tad aiziet to visu izvemt, jo ir fiziski grūti to neizdarīt - ček. Un, protams, visas veselīgās lietas ko man mēģināja iesmērēt, neskatoties uz to, cik pretīgas tās man šķita. Bet kā jau minēju, nez kādēļ tas nav atstājis traumu, ka veselīgi obligāti nozīmē arī negaršīgi. Visādi citādi no ēdiena neciešu, tikai no cilvēkiem kas mēģina ar karoti man iekāpt mutē.