Šis nebūs galvenokārt par boksu. Tā vienkārši ir sagadīšanās, ka šonakt notika fantastiska mēroga cīņa. Šis teju vairs nav sports, bet populārās kultūras fenomens. Nu, jā, also tas ir bokss.

Tātad, Vailders šonakt otro reizi uzvarēja čerdesmitgadīgo kubieti Ortizu. Un šis mani līdz galam pārliecināja, ka man ir jāmaina par viņu viedoklis.

Pirmā lieta kas varētu krist acīs kādam, kas neko nezina par Vailderu, ir fakts, ka viņš izskatās pēc kaut kādas Disnejas multenes personāža, vai kaut kā tāda. Visi tie tērpi ar karaliskajiem atribūtiem, kroņi, zelts, maskas, zvēru zobi un nagi, you name it. Lai cik ļoti tas arī nepiesaistītu uzmanību, ir kārdinājums to visu snobēt. Vēl viņam ir liela mute, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc visi izklaides mediji ir koncentrējuši uzmanību uz Vailderu. Un es par viņa eksistenci uzzināju tanī laikā, kad viņa izteikumus par nākamo pretinieku varēja interpetēt kā vēlējumus nomirt no viņa sitieniem. Saliekot visu kopā, nav pārāk grūti iedomāties, kāda varētu būs attieksme pret šādu lecīgumu.

Viena no pirmajām lietām, ko Vailders izdarīja pēc šis uzvaras, viņš kubietim pateica, ka viņaprāt kubietis ir viens no labākajiem bokseriem šobrīd, un pārējie vienkārši no viņa baidās. Komplementāri izteicieni par kubieti ir bijuši arī iepriekš, bet viena lieta ir dot kredītu savam pretiniekam intervijās, kas bieži vien ir vienkārši labais tonis, cita ir to pateikt personīgi pēc uzvarētas cīņas, un tā ir tikai neizbēgama realitāte, ka visas kameras ir pavērstas pret tevi. Un tad ir standarta intervija pēc cīņa. Tas ir tik interesanti, kā var apvienot tik ārkārtēju lecīgumu un pazemību savos izteikumos. Principā Vailders atbrīvo pārējos no atbildības bez aplinkiem pateikt to, ko pārējie par viņu domā. Mediji ļoti bieži meklē kontraversiju, un pazemība sen jau izkausās feika. Savukārt Vailders galīgi neizklausās feiks. Faktiski visi tie kam patīk atkārtot frāzi, ka viss šis politkorektums ir aizgājis par tālu, varētu cieņpilnu retoriku pamācīties no šī boksera. Un tomēr viņš ir bokseris, tāpēc man personīgi patika Vaildera mēģinājumi neaizrīties ar vārdiem, gramatikas kļūdas, un frēze: "Nu, jūs sapratāt, ko es gribēju teikt." Man ir sajūta, ka cilvēki daudz biežās saprot, ko kāds gribēja teikt, bet ļoti bieži izvēlas izlikties, ka nesaprata, piesieties vārdiem, izteikumus izraut ārpus konteksta.

Bet atgriežoties pie nesmukumiem, tas ir mazliet jocīgi, cik ļoti liels respekts Vailderam ir pret tiem, kas viņa pozīcijas reāli var apdraudēt, un cik nekorekti viņš izsakās par citiem, kas ir uzdrošinājušies mest viņam izaicinājumu, ko viņš pats neuzskata par pamatotu. Es, protams, esmu saskāries ar šo parādību iepriekš, un es arī saprotu, kā rodas cieņa pret tava līmeņa talantu, bet man totāli nepielec, kur paliek vispārēja cieņa pret līdzcilvēkiem, kuriem varbūt pietrūkst talanta tieši jomā, kas padodas tev. Šīs loģikas apgrieztā versija varētu būt tā, kad cilvēki ciena kādu par viņa mākslu, bet uzskata par pilnīgu mēslu par viņa vispārēji cilvēciskajām īpašībām. Bet mēs visi arī labi saprotam, ka mums ir dota iespēja labi pazīt tikai ļoti maz cilvēkus, bet mēs uzturam vajadzību pēc viedokļa arī par daudziem citiem. Kaut kas dziļi iekodēts cilvēka dabā.

Presene: https://youtu.be/Mp_zqkTdMJo

Dzeršana ir pārvērtēta. Ļoti neorģināla atziņa, bet tas reflekss ir tik spēcīgs, ka pat zinot visus atturības plusus, ir ļoti grūti no tā atbrīvoties, pat ārpus sociālās līmes konteksta. Tie, kas ir saskārušies ar īstām alkoholisma problēmām, protams, varētu iesmīkņāt par to, ko es saucu par nespēju pārvarēt dzeršanas refleksu, bet kad es saskaros ar paģirām, reāli gribās pagriezt laiku atpakaļ.

Nenoliedzmi, ir ļoti daudz pozitīvā iziešanai ārā metālistu tusiņā, jo grozi kā gribi, tā ir daļa no manas identitātes. Tu tur pazīsti tik daudz cilvēku, ka ar visiem nav iespējams pat sasveicināties, kur nu vēl parunāt. Bet tas ir briesmīgi, ka dzeršana ir vienīgais veids, kā iekulties pidzīvojumos, un tas attiecas uz visiem iesaistītajiem. Kaut kāds cilvēcīgs bondigs notiek arī tajās sarunās. Bija pat viens brīdis, kad es izteicu vienu diezgan abstraktu frāzi, un diviem sarunu biedriem totāli rezonējās šī doma, un viņiem uzreiz bija ko piebilst par tēmu. Tēma gan aizsākās ar kāda cita izteiktu random generic frāzi par cilvēku attiecībām. Tik random, ka pārējiem radās jautājums... why? Bet tomēr ļoti liela daļa sarunu ir par "kā mēs toreiz piedzērāmies." Vienā brīdī man pat bija sajūta, ka es izdzešu savu vienu alu, un došos mājās. Cita starpā, man nav baigās pieredzes ar kaut kādu mežciema darbaļaužu tusiņu, kas skatās Rīgas Dinamo, un tusē pirtīs, bet metālistu tusiņš ir vienīgā vieta kur man ir sanācis piedzīvot to, ka trīs cilvēki tev apkārt vienkārši paguļ tur pat pie galda. Agrāk es šādas epizodes, protams, neskaitīju, bet tas ir īpatnēji. Visos burbuļos cilvēki mēdz piedzerties, bet tā aizmigšana pie galda ir specifiska lieta.

Lai vai kā, es neizdzēru daudz, bet pietiekami, lai man drusku sāpētu galva, un mani kaitinātu doma, ka vakarā futbolā es būšu kādu sekundes daļu lēnāks, mazāk fokusēts. Tam ir kaut kāds sakars ar alkohola ietekmi uz signāliem ķermenī. Nav pārāk daudz lietu, kas man sagādā patiesu prieku, un ir žēl tās epizodes sadrāzt ar nebūšanu savu spēju augstākajā punktā. Cita stapā alkohola maznozīmība manifestējās tanī faktā, ka es uz koncertu aizbraucu ar mašīnu, un pārsteidzošā kārtā arī atbraucu mājās ar mašīnu, un pārsēdos uz velosipēdu. Kaut kur koncerta vidū čoms man piedāvāja alu, un es atteicos. Principā tas viens malks neko nemainītu manā spējā braukt, bet visas tās muzikālās pieredzes kontekstā tas vienkārši šķita lieki.

Sarežģīta lieta ir tie mēģinājumi izdabāt iekšējiem demoniem. Nākas kalkulēt katru darbību. Diezgan daudz laika aizies fokusējoties uz sevi, un nespējot atrast laiku citiem.