Lasot Rīgas Laika intervijas (es gan, jāatzīst, lasu parasti intervijas ar visādiem tur importa profesoriem, nevis vietējo inteliģenci), rodas sajūta, ka tās autoriem vienmēr ir "personīgi svarīgs jautājums" no intervējamā izdibināt apstiprinājumu par filozofu dievišķo izcelsmi. Līdz šim šķita, ka tā ir parasta arogance, bet nu jau esam tikuši līdz vārdam "dievišķs".

Ja es mācētu zīmēt, es noteikti zīmētu komiksus. Tas noteikti apkārtējo spēju uztvert manu savdabīgo humora izjūtu celtu par dažiem procentpunktiem, īpaši jau neklātienē. Bet, par cik es zīmēt nemāku, un citas filozofiski emocionālas izpausmes, atskaitot ironiju, no mani nespraucas laukā pa visiem caurumiem, nākas vien būt par mietpilsoni parasto. Toties pēc "Purvīša izstādes" (patiess stāsts, starp citu) nācās secināt, lai arī cilvēcisko īpašību dēļ par mākslinieku man nekļūt, tas nenozīmē, ka es nespētu radīt mākslas darbu. Piemēram, foto žanrā man ir jauns favorīts - Alnis Stakle. Ok, Alnis Stakle ir pabijis Āfrikā un pagrabā. Viens gleznotājs kaut ko rakstīja par starpgalaktiskiem briežiem, un ceļošanu starp pasaulēm. Kas man lika atcerēties, ka es ar prieku beidzot sagaidītu konceptuālo sacerējumu ar ilustrācijām "Kaķis laiza olas". Ar koceptu esmu iepazinies vairāku gadu garumā lietojot ar autoriem dažādus alkoholiskus dzērienus, tādēļ šim vēl netapušajam darba esmu jau emocionāli piesējies. Plus, par cik man fragmentāri ir zināma pamatojuma bāze, es šādā darbā atrastu gan dzīves patiesības, gan ironiju, un vispār tas mani varētu izklaidēt. Citādi, ir visai grūti nopietnu sejas izteiksmi un sarauktu pieri lasīt par starpgalaktisko briedi, vai saprast jēgu gumijas zābakiem, kas tiek mehāniski kustināti. Varbūt saprast īsti nav pareizais vārds, drīzāk vienkārši - nav interesanti. Bet ne viss ir tik briesmīgi. Brants, bez šaubām, man patika.

Un nobeigt stāstu varētu atkal jau ar komiksu.

Florence + Machine sāk kļūt par kaut kādu Hansu Cimmeru. As far as I know - Heavy In Your Arms, Breath of Life un tagad Over The Love (filmas treileris, dziesmas internetos vēl nav). Vēl bez tā, ka pa lielam tieši filmu skaņu celiņos iekļautās dziesmas man vislabāk arī patīk, salīdzinot ar kopējo "ļar, ļar", vēl viena holivudiska pazīme ir tā, ka štancētas tās ir pēc viena šablona.

Varam, protams, arī parunāt par Muse

Ok, nedaudz par fainšmekerismu. Bieži vien ir mulsinoši darbā kaut ko ēst, kur sastāvdaļās veļ tikai vīns pietrūka, kamēr kāds blakus stūķē sejā cīsiņus ar kartupeļiem, vai RIMI salātus, bet ko es varu padarīt, ka nedēļas nogales gastronomiskās izvirtības noved pie tā, ka ledusskapī ir produkti, kuru gluži banāli ir jāapēd. Tas vispār ir mans mīļākais žanrs - iztukšosim ledusskapi, varbūt pat būs ēdams.

Neesmu Sirmais, vai food-nazi, un nemeklēju īstās receptes, bet risotto principi domājams visiem ir skaidri. Katrā ziņā, pie martcore kaut kad bija minūti gari viģiki par šo tēmu. Interesantākais stāsts ir par sastāvdaļām.

1. Pīles buljons - ibo pīle ir apēsta, un kauli ir palikuši. It kā čakars, lai gan patiesībā ideja ir prasta kā piecas kapeikas. Apēdam pīli, kaulus kraujam kaudzē. Sestdienas rītā, kad veselības stāvoklis tā pat liecina, kā ātrāk par pusdienas laiku no mājas neiziesi, pirms brokastu seriāla liec kaulus katlā, pāri ūdeni un vāku, un lai vārās. Iznākot no dušas pēc dažām stundām ej skatīties, vai nav jāpērk jauns katls. Kaut kādā brīdī pirms risotto pagatavošanas vajadzētu atsijāt pelevas no graudiem, jebšu noknibināt gaļu no kauliem, kura beigu beigās izrādās diezgan daudz. Rezultātā ir tāds neestētiska paskata virums.

2. Gailenes. No saldētavas jāvelk ārā pērnā gada gailenes, jādefrostē, lai gan pēc atkušanas viņas tiešām izskatījās "atsaldētas", un tiekam vaļā no liekā ūdens. Es gan mēģinājumā vairot gaileņu aromātu un garšu, lieko šķidrumu ārā nelēju, ibo bija skaidrs, ka ar buljonu būs par maz. Varbūt nevajadzēja. Katrā ziņā kaut kāds rūgtums ir no tām pērnajām gailenēm.

3. Rīsi. Visvienkāršākā, un vienlaicīgi arī sarežģītākā sastāvdaļa. Līdzīgi kā ar polentu, veiksmīgākā izvēle izrādās ir teju arī lētākā. Jebšu, tā vietā, lai pirktu nez kādus speciālos risotto rīsus, vajadzīgi visparastākie RIMI apaļie rīsi. Vismaz man ir tāds priekšstats, ka rissoto rīsiem ir ārpusē jau jābūt uz izjukšanas pusi, kas ir viena no lietām, kas rada to tumīgumu, tai pat laikā iekšā ir tas cietais kodols. Jā, tā pati sūda "al dente". Man arī dārzeņi patīk pusjēli. Tie speciālie risotto rīsi man šķiet kaut kādi plastmasīgi.

4. Siers. Viena daļa ir parasts cietais siers. Limbažu pienam pie cieto klāsta ir parādījies kaut kāds īpašais, bet pa lielam jebkas uz to pusi, kas vairs nelīp pie rīves. Otrs siers bija gorgonzola. Ja tev mājās ir siera klucis, tad arī paliela kompānija to... bagādīgi smaržojošo gabalu nevar pievarēt, un vakumā es atpakaļ viņu sapakot nevaru. Tad nu lūk, risotto ir risinājums, jo picai, savukārt, buljonu nepieliesi.

Tālāk, kad viss jau ir gatavs pa taisno nonākt katlā, process ir tik vienkāršs, pat traukus pa starpai var mēģināt nomazgāt. Kā Mārtiņš Rītiņš lejam katlā olīveļļu (es pat nezinu, kāpēc man nemulsina viņu gāzt klāt visur kur vajag un nevajag, un nekādu nomācošo garšu es nejūtu... uz gorgonzolas ta fona, ha!), cepam sīpolus (tie arī maģiskā veidā jau smalki sakapāti ir uzradušies), un kad viņi ir... es pat nezinu kādi, jo to zeltaino toni vai nu nepazīstu, vai man sīpoli mūždien ne tādi, bet kad sīpoli, visdrīzāk, smaržo arī guļamistabā, liekam klāt sēnes. Cepam to visu tā, lai nesasniegtu "atkal sīpoli piedega" stadiju. Gāžam klāt rīsus, un arī tos mazliet pacepjam. Kāpēc es nezinu, bet tomēr tā daru, jo visādi gudri cilvēki stāsta, ka tā esot pareizi. Tad ar karoti liekam klāt tā saucamo buljonu, jo atdzisis viņš jau sen nav šķidrs, un diezgan drīz arī ūdeni, vai to pašu nolāpīto atkausēto sēņu šķidrumu. Ūdens, protams, visam ir stūrakmens, tādēļ tā ir drošākā izvēle. Tad, teju kā pēc pavārgrāmatas, tas viss apmaisot jāvāra, jāsautē, vai kā nu to karsēšanas un rīsu piebriešanas procesu sauc. Nu, un kad rīsi ir gandrīz sasnieguši tev vēlamo gatavību, liekam klāt sieru, un kārtīgi izmaisām. Ja tur nebūtu sasodītā gorgonzola, ar trīs airu vēzieniem pietiktu, bet par cik konkrētais siers ir kā špaktele, mazliet jāiespringst. Nu un viss, ņemam nost no plīts un citiem siltuma avotiem, lai, kā saka glamūrīgi pavāri, atpūšas. Rezultāts arī nākamajā dienā mikrenē nepārvēršas par eļļas piku, tak uzreiz ēdot vispār ir dievu ēdiens, gan ar diezgan specifisku pēcgaršu.