Neatminos tādu reizi, kad veselu dienu neesmu izgājis ārā no mājas. Tā visa rezultātā dienas sastāvēja no filmu skatīšanās. Ok, nav nemaz tik daudz, jo sestdien tomēr tika kustināts auto, neskatoties uz grūtībām to iedarbināt, un šausmu sižetiem par avārijām. Bet mēs izvairījāmies no tiltiem, un vispār vizinājāmies tikai sava rajona tuvumā. Jā, Stoķī redzējām meiteni, kura Ziemassvētkos (ok, visdrīzāk jau uz jauno gadu) dāvanā dabūja jaunu degunu, tāpēc pa pasauli staigāja kā Operas spoks. Kā arī es mērīju dažādas džinsas, un man radās jautājums, cik ļoti cilvēka fizioloģija atšķiras viena dzimuma ietvaros? Vienas džīnas bija teju vai pērkamas, ja vien stakles rajonā nebūtu izspiedušās olas. Un vēl bija jācep picas.

Tātad:

The Twilight Saga: Breaking Dawn - Part 1. Vienā vārdā - pļeķ! 2 stundu gara filma, kura sastāvēja no kāzām, gultas skatiem un paātrinātas grūtniecības. Nu nav man līdzpārdzīvojuma veļas mērīšanas un kāju skūšanas epizodēs - nav. Viens faits pa visu filmu. Plus visa stāsta būtiskākās detaļas tika izstāstītas man no grāmatas.

Cars 2. Lai gan panaiva, diezgan didaktiska, bet par galīgu bērnu multeni nenosauksi. Bija ok, un vairāk tur pat nav ko piebilst.

Memento. Man jau filma būtu patikusi pat bez zemūdens akmeņiem un breinfaka, ja itkā saprotamais stāsts tiku kopā salikts kā puzle. Patiesībā tas breinfaks pat nedaudz radīja vilšanos, jo uz beigām viss sāka mainīties pārāk ātri, un daudzviet pat bez skaidra pamatojuma. Manu uztveres īpatnību dēļ jaunu personāžu un vārdu parādīšanās filmas beigās galīgi nepalīdzēja uztvert notiekošo. Man tomēr vajag iepazīt spēlētājus, un tad izstāstīt stāstu. Bet kopumā filma ir redzēšanas vērta.

MirrorMask. Viens dīvains mūvis. Kaut kāda Alise brīnumzemē. Nevarētu viennozīmīgi teikt, ka ļoti patika. Parasti jau dīvainajās filmās ir kaut kāds simbolisms, psihoanalīzes elementi. Var jau būt, ka vakar uz vakarpusi uztvere bija notrulinājusies, bet likās absolūts fantāzijas lidojums.

Par radikālām idejām, asiem komentāriem un nesaudzīgiem vērtējumiem runājot. Daudzi dzesē mutes par to, kādi valstiski pareizi lēmumi būt jāpieņem tautas kalpiem, piesaucot tādu spēcīgu vārdu kā demokrātija. Visi ar to demokrātiju vienkārši ir saslimuši. Ir liels sašutums, ka no vienas puses tavā viedoklī neviens neklausās, no otras - viss tas demokrātiskais process ir iestūrējusi kaut kāda politiskā tirgus purvā. Kam, protams, grūti ir nepiekrist. Lai atbildētu uz jautājumu, kādēļ tā, patiesībā būtu jāpapēta demokrātijas attīstības vēsture, īpaši brīžos, kad tas ir skāris tādus jautājumus, kas ir izturējuši laika pārbaudi, un joprojām tiek likti labo darbu plauktiņā. Te nu būtu jāpiesauc teju par lamuvārdu kļuvušais apzīmējums - "eksperti". Bet kamēr bļauj visi, kam nav slinkums, es tad ar gudri pa.... parunāšu par būtisko.

Izteicieni iz sērija, "atņem vecvecākiem pasi", "atņemt vēlēšanu tiesības visiem ar zemu IQ", protams, ir smaga ironija. Taču nenoliedzami jocīgi ir arī tas, ka vēlēšanu tiesību piešķiršanas kritērijs ir esošo pilsoņu atvases pilngadības sasniegšana. Dažādās kultūrās ir dažādi rituāli iesvētīšanai pilngadībā, taču tuvākais, kas man nāk prātā attiecinot uz multikulturālo Eiropu, ir kārtīgs kodiens, un smagas paģiras nākamā rītā. Par cik mums izpaliek Toras lasījumi, matu noskūšana vai pirmās kazas nogalināšana, varētu iesākumam jaunieti eksaminēt, vai viņš vispār ir lietas kursā, kāda ir valsts konstitūcija, politiskā struktūra un loma. Tas būtu vismaz labs sākums kaut kādai demagoģijas apkarošanai. Nu, iz sērijas, latviešu valodu izdomāja Alunāns. Bet...

Lets go to the basic. Man šāda pieeja vienmēr ir patikusi. Kas tad īsti ir politiskā pārstāvniecība? Ir kaut kāda grupiņa cilvēku, kas vai nu pieredzes vai zināšanu trūkuma dēļ, uzticas kādam vienam gudrajam. Nu, un atzīsim, arī diskusija nelielā grupā ir krietni vien efektīvāka, salīdzinot ar saucēja balsi tukšumā. Nu, un tā tas, lai arī hierarhiski, tomēr strādā, un saucas par demokrātiju. Savukārt pašreizējā situācijā populāra tēze, ir izvēlēties mazāko no ļaunuma. Un tas saucās izvēlēties savu pārstāvniecību? Tiek izliktas desmit desas šķirnes, un labākajā gadījumā tu zini, kura ir vārītā cūkgaļas desa, un kura ir vistas desa, bet lai uzzinātu cik un kādi E šajā desā ir sabāzti, tev vajag būt pazīstamam ar desu ceha direktoru. Lūk jums arī tirgus. Otrs lēmumu pieņemšanas elements ir atbildības uzņemšanās. Sarunāt jau var daudz ko, bet vai galvu uz cinīša liksi? Ne? Nu tad ej pastāvi pie ratiem. Varbūt ne akurāt visu tagad reducēsim līdz grieķiem, bet noteikti ņemt vērā arī katra individuālo ieguldījumu šīs pašas valsts labā, par kuras nākotni tev pēkšņi ir viedoklis. Vai tas būtu dienests arminā, godīga nodokļu nomaksa vai kāds cits labs darbs. Citādi katrs dīkdienis, kam pa lielam viss ir vienalga, tikai gribās izkliegt rūgtumu par grūto dzīvi, vai sliktākajā gadījumā nolaist visus līdz savam aizgalda līmenim, izrādās ir tik pat tiesīgs paust savu viedokli par to, kā būtu pareizi, kā tāds, kuram tiešām rūp kopējā ideja, un viņš ir gatavs savus labos nodomus realizēt darbos. Par kompetenci nemaz nerunāsim. Visai īpatnēja pieeja. Tā kaut kā.