"Anyone who believes in indefinite growth on a physically finite planet is either mad, or an economist."

Tātad, atgriežoties pie Platona un Rīgas Laika un Džona Dilona apokalipses pareģojumiem. Tātad, pozicionējot sevi kā platonistu, viņa tēzes ir attiekties no kapitālistiskās izaugsmes prakses, atteikties no tirgus regulētas atalgojuma sistēmas, un visus talantīgos, bet neapzinīgos pilsoņus, sūtīt uz jebeņiem laimi meklēt. Tā teikt, mēs tādi pareizie gan jau kaut kā pašsakārtosimies, ja mums visādi goddigeri avenes nepietaisīs. Toties ar vieglu roku Džons ir gatavs svītrot punktus par ražošanas nodošanu ārzemniekiem, kā arī vergturību. Tas tā pavirši. Te nu bija platonisms.

Nerunājot par utopijām, tanī visā ir baigā problēma. Pirmkārt jau apkārt esošās civilizācijas. Ok, kādu laiku Eiropā mēs dzīvojam salīdzinošā mierā, un tādu atklātu teritoriālu konfliktu visaptverošā līmenī nav bijis. Ir zināms optimisms cerēt, ka pasaule vienkārši ir mentāli līdz šādam stāvoklim izaugusi. Bet, jā šāda utopiska valsts sāks izstumt no sevis cilvēkresursu atkritumus, ir zināmas šaubas, vai šo trauslo līdzāspastāvēšanas mieru izdosies noturēt. Un te rodas jautājums par militāro struktūru. Tad nu militāra elite, vai visi filozofiski noskaņotie arī dabūs pakļaut sevi fiziskiem un morāliem militāriem treniņiem? Mums jau ir viens sāpju bērns vārdā Izraēla.

Otrs risks ir iekšējais apdraudējums. Lai visa atsevišķas valsts sabiedrība spētu vienoties par kopējiem spēles noteikumiem, būs ļoti jāatsakās no daudzām sarkanajām līnijām, visu sapņu piepildīšanas filozofijas u.c. Savā ziņā tas ir tas atcerēties par pilsoniskajiem pienākumiem, citādi mēs visi tādi pieraduši pie pilsoniskajām tiesībām. Visas satversmes, galu galā, sastāv no vienām vienīgām tiesībām, un par vispārīgiem pienākumiem tiek rakstīts vienīgi darba līgumos. Tur ir jābūt diezgan stabiliem cilvēkiem. Es pat teiktu - laimīgiem cilvēkiem. Tā teikt pēc patterna. Šādā monolītā pietiek ar vienu indes pilienu, lai sāktos ķēdes reakciju, un rastos ar spēles noteikumiem neapmierinātie, kāds vēl sāktu neapmierinātajos ieklausīties vai just līdzi u.t.t. Ja cilvēks ir nelaimīgs, nekādi racionāli argumenti uz viņu vairs nestrādās. Piemēru iz dzīves ir miljons, un kādi tik neloģiski fenomeni nerodas, kad šādi cilvēki sāk pulcēties vienuviet.

Tas tā, ļoti pavirši.