Ir pēdējais brīdis nopīpēties toskanelas līdz riebumam, bet līdz tam sadzerties Hoegaarden līdz vemšanai. I'm fine, I really am. Lai arī kā brīžiem tā neliktos. Man ir diezgan daudz kontroles par manu pašreizējo dzīvi, lai arī cik nogurdinoši tas reizēm nešķistu. Bet iespēju ar kādu iedzert darba dienā pēc sešiem nudien vajadzētu stādīt blakus vārda brīvībai, citādi tajās retajās reizēs sanāk pārnākt mājās četros. Un nerunāt sūdu, tas ir tik svarīgi nerunāt sūdu, nebūt reibumā, nebūt tukšam, nebūt seklam. Tomēr retu reizi sataisīt arī kaut ko ēdamu. Es tik ļoti varis nespēju ar nopietnu sejas izteiksmi runāt par ēdienu, ja nu vienīgi par to, vai medus ir vēgānisks, sēnēm ir jūtas, un kāpēc es vairs neēstu suni. Bet ballītei ar pelmeiņu gatavošanu būt. Reizēm kopā gatavoti pelmeņi ir tas, ko mums visiem vajag. Un vēl ir visas tās draudzības, ar kurām tu vairs nezini ko iesākt. Vienu vakaru tu iedzer ar cilvēkiem, kuriem vienalga, ko tie cilvēki dara savās guļamistabās, bet nākamajā dienā tu ej praidā, jo citādāk nemaz nevar. Un nē, es pēkšņi neizliekos par kaut ko, kas es neesmu, tā ir bijusi mana pārliecība vienmēr, es vienkārši iepriekš nezināju, kā artikulēti par to runāt, kā par to argumentēti domāt, kā saņemties drosmi pateikt: nē, tā nav. Un jā, arī nekaunēties no tā, ka tu esi bijis tas, kurš pasaka, ka tev vienalga, ko viņi dara savās guļamistabās. Šaubas nav slikti, skaidras atbildes ir biedējoši. Un vēl ir tās draudzības, kur tu zini, bet jūs par to nerunājat. Labāk parunāt pa virsu, neskart neko sāpīgu, un tas ir mazliet bēdīgi. Man gan teica, ka ne visi to tver, tāpēc nevajag pārdzīvot par to.

Vienvārdsakot, ir tas jocīgais moments, kad spriedze sāk atlaist, jo tev būs kāds brīdis bezrūpības, tāpēc lein ārā visādas lietas, ka ir palikušas iekšā visu šo laiku.

P.S. Omg, es taču tagad varēšu vilkt Metallica vaifbīteri. Un rokas... you know... trīs reizes nedēļā tomēr.