Ilmāra komentārā par karmu Rīgas Laikā ir minēts pravietis, kas savas dzīves laikā ir koriģējis savus postulātus. Tik ļoti, ka ir versija, ka tie ir bijuši dažādi cilvēki. Tomēr viņš ir iemanījies palikt vēsturē. Pieņemu, ka domas lidojuma pirmā barjera garīguma kosmosā ir lasītprasme, tāpēc konkurence praviešu vidū nebija tik sīva.

Lai vai kā, nevienu nešokē fakts, ka cilvēks garīgi aug un attīstās. Bet ja reiz šāda iecietība attiecas arī uz visuma noslēpumiem, kāpēc lai katrs sev nebūtu pravietis, ja vien viņam nav slinkums augt un attīstīties, bet tā vietā ir vēlme paņemt jau iesaiņotu morālo pusdienu komplektu? Tas taču varētu būt tik kruta, ja tu pats varētu būt sev autoritāte? Ok, tas laikam nedaudz izklausās pēc iedomības, varbūt tā ir problēma.