Vakar vakarā klausījāmies vējā. Bet visdrīzāk dzirdējām dažādi. Bet ir jābūt diezgan lielam klusumam, lai dzirdētu vēju. Un bija arī par ko paklusēt. Pēkšņi jautājums, vai nevajadzēt kaut ko apēst, kļuva diezgan niecīgs un absurds. Es nezinu, vai vakardienas ziņa uzspridzināja smadzenes, brt emocijas nāca pāri lēnām kā vējš, neprognozējami, vai nākamajā mirklī tas norimsies, vai pieņemsies spēkā.

Ja 47 gadu vecumā cilvēki vairs nespēj dzīvot, fuck me. Vai dienu iepriekš sacensībās es zaudēju džekam, jo otrs džeks bija jaunāks? Vai par to var izdomāt smieklīgu joku? Es te vēl sēžu saplēstos džinos, tā, itkā es būtu personāžs kādā 90'to sākuma filmā par pusaudžiem. Wtf, worl? Džeki, savācās, un parunājam par to, cik šis ceļojums ir scary shit, un mēs neesam vieni tajā. Might help.

https://youtu.be/rETGJHkZyhs