Tātad, apsveicu visus sārtvaidžus ar gada lielo notikumu, un, tiešām, no sirds, un bez ņirgāšanās. Jūs to izdarījāt. Galu galā - whatever makes us happy. Kaut kādā ziņā novērtēju šo pasākumu. Varbūt pat vairāk kā 11. vai 18. novembri. Letiņiem ir dziesmu svētki, Magnēts, stipro skrējiens, sievu nešanas sacensības, Positivus, Jāņi un tagad arī maratons. Nezinu, kas notika 5 kilometru distancē, jo Mežparka treniņā redzēju arī Herbalaif, bet viss ļoti nekorporatīvi, ar ģimenēm, ratiņkrēsliem, pensionāriem, bērniem ratiņos un viņu piena mašīnām (to Timrots, ne es izdomāju) un klauniem (ar sarkanu degunu, krāsainu parūku, un samālētu seju, ja jāprecizē), kas skrien vismaz 22 kilometrus.

Lūk, un kad es būšu izcīnījis visas divcīņas, izspēlējis visus komandas sporta veidus, uzkāpis visos Mon Blānos, izbraukājis viseksotiskākās jūras, es ļoti labprāt gribētu būt tas, kura gaitas trasē īpaši atzīmē pasākuma komentētāji, kuram pārējie skrējēji velta aplausus un ovācijas, kuru pavada policijas ekipāža ar bākugunīm, kurš knapi velkot pa zemi kājas skrien MARATONU! Un, ja šis rieksts kādu dienu izrādās par cietu, sasodīts, tas nebūt nav sliktākais veids, lai skaisti nodziedātu šo gulbja dziesmu. Visu cieņu šī gada vecākajam maratona skrējējam, un, kad es izaugšu liels... nu, jūs jau sapratāt.

Bet tas vēl tālu. Vēl tik daudz kaulu jāsalauž, un muskuļu jāsastiepj.