Būtu padomājis, "eh, atkal uzkāpu uz tā grābekļa", un licies mierā, ja vien sabiedrības krējums nesāktu borzīt.

Tātad, svētdien bijām uz 6 īsfilmām, kas, laikam, visas skaitās latviešu. Šķēpi tika lauzti par beidzamo un visgarāko no šiem šedevriem, kurš, galu galā, arī dabūja Kristapu, ja pareizi sapratu. Nesākšu es te apspriest nedz temetiku, nedz stilu, aktiermākslu vai mākslinieciskumu. Ne jums mans viedoklis, ne man jūsu viedoklis interesē. Tomēr, ja inteliģence pretī kā sarkanu lupatu met Matriksu un šausmu filmas, dvēselē sajaucas tādas jūtas, kā neizpratne, žēlums un vēlme iekraut ar slapju lupatu. Neizpratne, jo spēja argumentus vilkt no piedurknes kā kārtis no piedurknes, un visus ne tās masts, ir apbrīnojama lieta. Žēlums par reliģisku fanātismu. Slapja lupata, aiz vēl pilnīgi neatmirušas vēlmes tomēr šo pasauli lāpīt.

Kas man tajā visā lielajā un netveramajā mākslā ir licies, liekas un liksies jocīgi, ir koncentrēšanās uz jocīgo. Ok, man te var stāstīt par mērķiem šokēt, likt aizdomāties un vajadzību neatkārtoties, bet likumsakarīgs jautājums ir - kā tad ar skaisto? Te es atkal atkārtošos, un citēšu gudrus cilvēkus - māksla nav spējā šokēt, īsta māksla ir radīt kaut ko skaistu, tai pat laikā izvairīties no banālā. Kas attiecas uz visādiem jocīgumiem mākslā, es no sirds un no rajona neticu kategoriskiem apgalvojumiem, "man gan ļoti, ļoti, ļoti patīk". Nevis neticu fundamentālai spējai tam, ka kaut kas tād varētu patikt, bet neticu gandrīz vienmēr, kad šāds apgalvojums izskan. Ja jaunietim viņa ierobežotā pieredze ir viņa fundamentāla pārliecība, kura būtu jāpauž katram pretimnācējam, par to var pasmīnēt. Nu, vismaz pirmajā kontakta reizē. Otrās un trešās reizes var izraisīt lielāku aizkaitinājumu, bet tur var pats daudz ko darīt korekti saliekot punktus uz "i" jau pirmajā reizē. Savukārt šāda rīcība no gana pieauguša cilvēka rada sajūtu, ka tev tuvojas lepras slimnieks, un rada vēlmi vai nu mukt, vai uzbrukt ar uguni, un nestandarta dzīves uztveres tēzi man neviens neiebaros. Galvā pisti vienā vai otrā mērā mēs visi esam, bet normālības mīmikrija arī piemīt visiem. Ja tās nav, tad vai nu ir čupā personības pamati, vai tas ir piederības sajūtas un izredzēto klubiņa jautājums. Tā teikt, dieviņš mani apdalīja uz vienu lietu, tad nu būšu pirmais gailis ciemā citā jomā. Izsakoties prastāk, ļautiņi ar bagetēm padusē un beretēm galvās manās acīs ir pieskaitāmi ļautiņiem feikās, vai ne tik feikās dolčēs gabanās, un no tādiem pa gabalu.

Tātad, atgriežoties pie filmas "filma" - lai izvairītos no domraksta, "ko es darīju vasarā", tas viss būtu kičīgi, bet ne vairāk. Pašironiju, iespējams, es pat uztvēru, bet atšķirīgās pieredzes un humora izjūtas dēļ nelikās smieklīgi. Par cilvēcisku līdzpārdzīvojumu vispār runāt nav vērts.