Pīpēšanu diezgan bieži piemin kā kognitīvās disonanses piemēru, bet tā vien šķiet, ka cilvēka daba ir viena liela kognitīvā disonanse. Cilvēkiem ir bail no savas mirstības, bet ļoti bieži viņa rīcība liek domāt, ka viņš sevi uzskata par nemirstīgu. Ir, protams, brīvās gribas arguments, diemžēl kolektīvā tieksme sev nodarīt kaitējumu atņem brīvo gribu tiem, kas vēlas un ir gatavi rūpēties par vidi, kurā tie eksistē. Tā nu mēs nonākam pie nodegušām pilsētām. Reizēm traģiski notikumi cilvēkus pamodina, bet diemžēl es nedalu optimismu, ka var notikt jebkas, kas cilvēkiem globāli liks pārdomāt savas rīcības sekas. Viss "optimisms" balstās uz "kaut kā jau saies".

Tad vēl, protams, ir tā cilvēku nemirstības forma, kā viņu pēcnācēji. "The Substance" diezgan skarbi attēloja šo tēmu kā izmisuma pilnu aktu bez seku izvērtēšanas. Bet kad cilvēces nākotne saka, ka tai ir bail par savām perspektīvām, ļoti bieži un ļoti daudzi tai palūdz aizvērt muti. Tā ir tā mīlestība un rūpes, uz ko mēs esam spējīgi. Pasaule ir pilna ar dažāda vecuma niķīgiem bērniem.

Var jau būt, ka mūsu izdzīvošanas stratēģijas bija veiksmīgas tad, kad cilvēku populāciju varēja decimēt kāda random slimība, un mēs nevaram mainīt savu dabu tik īsā laikā. No otras puses radības kronim tomēr ir tās kognitīvās priekšrocības citu sugu priekšā, daudzi no mums kaut kā spēja no telefona ripas lietošanas pārslēgties uz Instagrama skrolēšanu. Bet kaut kur tomēr mēs buksējam.