Doma par to, ka man varētu piederēt dzīvoklis, ir mazliet mulsinoša. Tas ir ļoti īpatnējs kokteilis starp dažādām sajūtām. Tā nav panika par to, ka būs par kaut ko jāuzņemas atbildība. Es esmu paspējis piemērīt dažādas lomas dzīvē - no šofera līdz auklei. Tās pašas vecmāmiņas sakarā es esmu bijis tas, kas rūpējas par praktiskām lietām, tagad tās pašas lietas vienkārši būs darīt vieglāk, jo es tagad būšu gan kontaktpersona, gan lēmējs. Man ir jāpierod pie domas un atklāsmes, ka man ir jāizdomā, kā to visu savest kaut kādā nebūt skatā un kārtībā. Joprojām mani nepamet sajūta, ka tūlīt piezvanīs vecmāmiņa ar saviem iebildumiem un visnepiemērotākajā brīdī. Visi pēdējo gadu ceļojumi ir bijuši ar sajūtu - fingers crossed, ka šīs nedēļa, divu, četru laikā nekas nenotiks. Šis dzīvoklis, protams, arī nekādā gadījumā nebūs kaut kādas mājas, lai gan es neizslēdzu, ka viņš varētu kļūt par atslēgu tādām. Bet tas noteikti ir ievērojams paradigmas šifts, ka es nevaru visas savas mantas sakraut dažās kastēs, un doties kaut kur tālāk.