Bija gan šašliks, gan meijas, gan ugunskurs un aizdedzināts miniatūrs plosts palaist dīķī. Bija pat kāds radio ar jāņu dziesmām vienu brīdi. Bet patiesībā bija forša atkal satikšanās. Nē, kādu pus gadu atpakaļ bija mums tusiņš ar džekiem, bet jau cik gadus nebija šītāda sazvanīšanās ar loģistikām, muldēšana par neko, un arī sarunas par būtisko, kamēr sievišķi nedzird, un arī sarunas par būtisko, kamēr sievišķi dzird. Vienvārdsakot, kaut kāda nostalģiska brīvības sajūta, kā vecajos laikos.

Šis tas jau ir mainījies. Abi džeki zin vārdus Spandžboba dziesmai. Abi sākuši sirmot. Vienam āži ar trušiem, otram led lampas un sklerozes, vai nogurama pazīmes. Nebeidzami stāsti par meitām. Then again - stāsti par bērniem kas mani nebesī ir labs lakmusa papīrīts tam, cik sirsnīgi es attiecos pret šo cilvēu. Kaut kādā ziņā man sāk patikt bērni (and let's stop there).

Nu, jā, un tad mēs uzzpēlējām Guitar Hero. Un, jā, kad man atkal būs nauda, man būs Guitar Hero. Visdrīzāk pilns komplekts. Just because it's my guilty pleasure.

Tad nu tagad dzeru pirmo alu, izslaucīju ar lupatu istabas stūri, pūtīšu otru matraci. To pašu, ko džeki dāvinājā kāzās, un kurš, cerams, nebūs katru dienu jāpumpē. To pašu, uz kura šonakt sagulēja vesela ģimene, jo es ciemos uz otra matrača jutos kā mājās. Nu, un tur vēl visādi sīkumi jāizdara.