Beidzot arī es atklāju basketbola sezonu. Un jāsecina, vismaz fiziskā forma man ir kārtībā. Normāli paskrēju, praktiski bez aizelšanās, līdz ar to bez stulbībām kas izriet no noguruma, diezgan daudz atlēkušu bumbu, kas manam augumam ir cienījami, un šo to pat iemetu. Liela daļa vasaras slaistu uz beigām jau sprāga nost, kamēr es, neskatoties uz iepriekšējā vakarā izdzertiem aliem, vēl biju gatavs paskriet. Paldies futbolam. Un, drošvien, fakts, ka vairs nav jāstiepj papildus tāds normāls mugursomas svars, salīdzinot ar laikiem, kad visu laiku bija jāsūdzas par ahiliem, arī šo to nozīmē.

On the dark side, lokanība ir diezgan pakaļā. Staipoties sapratu, ka šo to vairs nevar tik viegli izpildīt, papildus tam uzreiz var atklāt salīdzinoši nesen traumētās vietas. Vecums tomēr. Vēl nevajadzētu grimt eiforijā, jo rudens uzrāviens parasti beidzas ar kādu plaisu ribās, sastiepumu, vai kādu citu fiziskās formas bedri. Nu, lai dzīve par pasaku nedod dies nekļūtu.