| Iz stāstiem par raudošiem bērniem, brīvdienās bija savdabīga mizanscēna ķīnō. Pienāk tāds onkulis, laikam brūnā ādeniekā. Nu, no tādiem, kas pa dzīvi "kruķijās", un dienējuši Afgānā. Šim vajag divas biļetes uz čeburaškām ņindzja, vienu bērna biļeti. Kamēr viņam skaidro, ka bērnu biļetes neir, pienāk sīkais. Nu, tad ir ķērciens iz sērijas, huļi bļoda netīra, lai gan runa bija par muti, bet izteiksmes līdzekļi tādā stilā. Tad sekoja piedāvājumi labāk iet krogu paēst, nevis uz "hujevām čeburaškām", jo tas ir debīls ķīnō, un beigās vispār piedāvājums sīkajam iet uz "hujevām čeburaškām" vienam, kamēr sencīts iešot "pasēdēt". Sīkais, protams, trīcošu lūpiņu un raustīgu balstiņu iebilda šādam scenārijam.
Nu, vienvārdsakot, bija jocīgi ko tādu vērot, un neskaidrs, toļi kaut ko pateikt, vai tomēr nelīst ar savu dziesmu grāmatu svešā baznīcā. Katrā ziņā manā dziesmu grāmatā var lieku reizi pasvītrot - ne visiem cilvēkiem vajag suni, un pilnīgi noteikti ne visiem cilvēkiem vajag bērnus. Vai vēl precīzāk, ne vienmēr bērnam vajag tēti. Reizēm labāk nevajag. |