Attīstot vakar izskanējušo tēmu, ka mājās ēst taisīt nav racionāli. Šodien pusdienas nācās iet ēst lejā uz mīļotajiem Kuršiem. Paēdu, pat var teikt, garšīgi. Pusīte rīsu, vistas fileja (tipa grillēta, bet nosaukums tai, drošvien, tika piešķirts dēļ sarkanīgā garšvielu maisījuma, nevis pagatavošanas veida, jo grillēta vista, kas peld ūdenī... emmm), kaudzīte kaut kādu zaļu kāpostu un mazsālīts gurķis. Kompotu neņēmu. Vualā! Trīs piecdesmit. Kā reiz pietiks 6.50 vakarā ko samaksāt par kortu. Jā, tipa ir kaut kādas biznesa pusdienas par latu astoņdesmit, bet ziniet, man vakarā bumbiņa jādzenā, un ja jau esmu atvilcies uz šo ģeniālo darbaļaužu izgudrojumu "ēdnīca", dodiet man vistas fileju ar rīsiem. Man vakarā bumbiņa jādzenā, un jūsu izmaksu optimizētie griķi un gaļu ūdens mērcē man šodien šķiet aizdomīgi. Lūk, ja būtu laiks, un nebūtu slinkums mīties līdz Muklājam, tur mani par šo summu pabarotu ar zupu, otro un kompotu. Un, protams, viesmīlis atnestu svaigi apceptas maizītes, nevis paplāte pašam ir jānogādā uz netīro trauku punktu.

Lūk, tas ir iemesls kāpēc es neciešu sabiedrisko ēdināšanu. Par pārtikas saindēšanās gadījumiem skolas ēdnīcās bērnībā es pat nerunāšu.