Tomēr turpinot par mūziku. Vispār tieši pavasarim piedien agresīva mūzika, un es ne par žanru. Visāda veida melanholijai var ļauties rudenī, kādam kačīgam rokam vai pankam vasarā, bet pavasaris pēc savas būtības ir agresīvs. Pavasari plosa vēji un indīga saule, viss laužas uz āru, visi visapkārt drāžas pēc savām iespējām un tikumiem, rauj un plēš, lai tikai atgūtu ziemā neuzņemtos labumus. Savukārt ziemai vispār piestāvētu klusums, iekšējais dialogs un hibernācija. Bet, tas tā, tas attiecas uz vietām, kur ir četri gadalaiki.

Sava dimensija ir arī diennakts ciklam. Intensīva pamošanās, kas pārot ritmiskā rosībā, ko var noslēgt ar kāpinājumu, bet var uzreiz pāriet pie mierīgiem toņiem. Un tad jau klusums un miegs.