Es laikam atradu seriālu, kas man patīk. Es nezinu, cik oriģināls ir šis formāts, bet viena sērija ir zem divdesmit minūtēm. Viena vai divas insightful ainas, kaut kāda aina par seksu, mostly smieklīga, un viss. Kaut kādā ziņā, tas ir kā skatīties filmu vairākos piegājienos, bet katrai sērijai tomēr ir kaut kāda pabeigtības sajūta. Tas ir kā Lunchables, kur viss ir miniatūrs, bet noformēts vienas mazas maltītes formātā. Pietiekami gari, lai virzītu stāstu uz priekšu, bet pietiekami īsi, lai neizbesītu.

Arī in general man laikam patīk woke queer seriāli, jo tajos ir daudz cilvēcības. Iespējams ļoti palīdz tas, ka, piemēram, gay man personāžiem var sekot tādā bērnišķīga naivuma līmenī - ne tu īsti vari releitot, ne arī kaut kur zemapziņā vērtē viņu hotness. Tas ir kā skatīties stāstu par lapsas un eža piedzīvojumiem burvju mežā. Varbūt arī tas burvju meža elements palīdz, jo arī vide most of the time man ir diezgan sveša. Ne vienmēr to pašu var teikt par sieviešu personāžiem, jo tur kaut kur fonā ieslēdzas kaut kāds cits process, ko laikam tā vienkārši nevar nemaz izslēgt. Visbiežāk tas ir džadžmets par kaut kādām rīcībām, vai jautājums - why do you like this looser? Un spriežot pēc "hot celebrities" naratīva, es domāju, tā ir gana izplatīta parādība. Visi tie SNL ko reizēm nākas skatīties pārtinot uz priekšu, jo tad kad to vada kāds hot celebrity bez personības, astoņdesmit procenti skeču ir par viņu hotness, and how long are you going to milk this cow? It has no milk left.

Runājot par Bonding centrālo fokusu (so far), esmu dzirdējis kritiku par to, kā seriālā tiek atainots kink play. Mans pretarguments - un kurai fikcijai, īpaši jau seriāliem, nevar pārmest to pašu? Paralēli skatoties "We Are Lady Parts" (seriāls par sieviešu panku grupu), es nevarētu teikt, ka mēs iegūstam pareizu priekšstatu par pagrīdes mūzikas grupas ikdienu. Īpaši jau komēdiju žanra primārā misija ir izklaidēt, nevedod mūs pārāk sarežģītās vietās. Un tomēr Bonding, manuprāt, visu laiku vedina uz domu, ka kinks ir kauna produkts. Neesmu drošs, vai tam ir potenciāls atbrīvot no kauna. Nevertheless, we don't kinkshame. Bet sekss vispār ir diezgan mītiem apvīta tēma, līdzīgi kā narkotikas, un mēs tikai sākam kaut ko no tā saprast. Man šķiet, ka labākā cerība uz kaut kādu objektīvu bildi ir dokumentālās filmas ar pieaicinātiem ekspertiem, vai arī pašam dodoties pie kāda seksa terapeita. Cilvēki par seksu praktiski nerunā, un ja runā, tad tā ir kaut kāda performance, nevis saruna no ievainojamības pozīcijām. Savukārt māksla mums sniedz vai nu fetišizētu skatījumu, vai arī karikatūru. "Sex education" pirmā sērija ar bulijiem, kas gaitenī atņem naudu, ko vien ir vērts. Uz tā fona, starp citu, "Big Mouth" ir diezgan bērnišķīgs, bet nav slikts multeņu seriāls. Kaut kad nesen, pieminot "Big Mouth", cilvēks uzreiz pieminēja Shame Wizard performanci, kas neapšaubāmi ir lieliska. Es kādreiz nesapratu kauna milzīgo ietekmi uz cilvēkiem, bet tas laikam tāpēc, ka man pašam kauns nav pārāk nozīmīga manas personības sastāvdaļa. Ir visādas citas, bet tā kā es bērnībā pārāk aktīvi netiku socializēts, un augu kā nezāle, kauns nav pārāk spēcīgi ietekmējis manu attīstību. Maybe it's a reason why I am so vanilla.