Atkal pamodos no sapņa. Pamodos no tā, ka izmisīgi mēģināju atcerēties, kur es šobrīd atrodos. Nepalīdzēja arī tas, ka sapņa konstruētā telpa galīgi neatgādināja Bruņinieku ielu. Beigās atcerējos, kur es fiziski šobrīd atrodos, guļot gultā, un sapņojot šo sapni, bet uz brīdi es sajutos kā Entonija Hopkinsa varonis filmā The Father. Es domās biju izpeldējis cauri dažādām telpām, kurās es jebkad esmu atradies, un dažādiem dzīves scenārijiem, kas varēja notikt saistībā ar šīm telpām. Jo mēs parasti ievācamies telpās ar kaut kādu mērķi, un tad ar mums notiek dzīve, un mēs pārvācamies uz citām telpām ar citiem mērķiem. Fonā bija vairāki cilvēki, kas bija atnākuši ciemos apskatīt šīs telpas, un uzklausīt stāstus par dzīves plāniem. Vienīgi šie cilvēki bija atmiņas par šīm vizītēm, un kā hologrammas dzīvoja savos dzīves scenārijos. Es nepārskaitīju, bet domāju, ka galvenokārt tie bija tie, kas lasīs šo ierakstu. Bet bija arī kāds, kam es skaidroju šo visu redzēto reālajā laikā, bet viņš nebija fiziski tur klāt. Drošvien to varētu saukt par entity.

Visdrīzāk palīdzētu, ja es izlviktos ārā no mājām uz kādu filmu vai sociālu pasākumu. Es ceru arī darbā šodien pabeigt vienu kaitinošu lietu, kas velkas jau mēnešiem. Un vēl šodien beidzot vajadzētu sakārtot vīzas, kas arī ir kļuvušas par tādu mūžīgi atliktu darbiņu. Tie visi visdrīzāk ir iemesli šim sapnim un pazaudēšanās sajūtai. Gribās "pabeigt lietas" un aizbraukt uz "laimīgo zemi", lai atkal sajustos mājās, jo šobrīd pazaudēšanās nav tikai starp mājām, kas ir fiziskas būves, bet tāda dreifēšanas sajūta visumā.

Vienu dienu, mazgājot sunim ķepas, es iedomājos, ka tas tomēr ir jocīgi būt radībai, kas no vienas puses spēj nenormālā ātrumā nesties cauri kokiem un krūmiem, ēst visādus sūdus, un nenomirt no tā, bet katru reizi nesaprast, kā notiek ķepu mazgāšana, un cik viņai vispār ir ķepas. Suns ir iemācījies, ka atnākot mājās, būs jāiet uz vannu, bet tur notiekošais ir liela mistērija, ieskaitot ķepu skaitu, kas pēc tam ir jānoslauka. Un tanī brīdī, kad suns nesaprot, kas šobrīd notiek, viņš sāk griezties uz rinķi. Lai gan reizēm man vajag, lai suns sevi novieto man mazliet ērtākā pozīcijā, kopumā šī bezjēdzīgā griešanās uz rinķi man nepalīdz. Un tad es saprotu, ka reizēm mēs nenovērtējam tādas pašsaprotamas lietas kā zināšanas par to, cik daudz kāju mums ir. Mūs nemulsina vannasistabas un tur notiekošais. Reizēm, sarunājoties ar suni, es viņai skaidroju, ka mēs pērtiķi strādājam mazliet citādāk, un viņai ir nedudz jāpaciešās, kamēr mēs tiekam galā ar savām pērtiķu lietām, un nevajag uz mums attiecināt savu suņu loģiku, tas ir neiejūtīgi. Bet neskatoties uz visām evolucionārajām priekšrocībām, es domāju, ka mums dzīvē netrūkst tādu vannasistabu, kurās mēs nesaprotam notiekošā loģiku, vai pat nezinām, cik mums ir ķepu. Un es pat neesmu drošs, kas ir īstais skaidrības mirklis - tas, kurā tu jūties apjucis, dreifējot cauri visumam, vai tas, kurā tu vienu konkrētu telpu sauc par mājām, tev ir īstermiņa plāni, un kopēja vīzija par nākotni. Mājas gan esot tur, kur ir tev svarīgie cilvēki. Tie gan arī mēdz mainītiet, lai gan ne tik bieži kā telpas.