Mani trešdienas rīti izskatās aptuveni šādi - es pamostos, veicu dažādas praktiskas darbības, lai izietu ārā no mājas, paņemu suni, un mēs ejam uz ofisu. Galā es uztaisu kafiju, reizēm apēdu brokastis, pieslēdzos kādam nebūt darba zvanam. Nekā aizraujoša, bet nekā tāda, kas man sagādātu eksistenciālas vai citādas ciešanas. Varbūt vienīgi dažus rītus man ir ļoti grūti pamosties, un ir ļoti jāsaņemas, lai izlīstu no gultas.

Dzerot pie loga kafiju, es redzēju vīrieti, kas savāca pēc sava miniatūrā klēpja sunīša, mēģinot izžonglēt pavadu, kaku maisiņu, un atvērto alkoholisko kokteilīti. Pirmkārt, man joprojām nav skaidrs, kādu efektu mēģina panākt cilvēki, kas lieto alkoholu vēl tad, kad liela daļa dienas vēl ir priekšā. Es varu saprast to smadzeņu izslēgšanas efektu, noslēdzot emocionāli smagu dienu, bet tā noteikti nav nekāda eiforija. Skatoties Signes Baumanes "Mans laulību projekts", es pirmo reizi saskāros ar alkohola ietekmes aprakstu, kas mani patiešām pārsteidza, un lika secināt, ka es nekad neko tādu par alkoholu neesmu jutis. Varbūt mazliet pat lika saprast alkoholismu. Otrkārt, kādas ciešanas cilvēkiem sagādā dzīvošana, ja ir jāmeklē veldzējums jau desmitos no rīta? Ok, es pieņemu, ka šo vīrieti pastaigā ir iztriekusi sieva, un viņu besī gan šis suns, gan šī pastaiga, gan šis rīts, un pat iespējams sieva. Bet pat saprotot savu salīdzinoši priviliģēto situāciju (atrašanos citā emocionālā līmenī), kādas ir šo cilvēku ekspektācijas par dzīvi un šādiem rītiem? Varbūt šorīt būs saulains un silts, varbūt līs lietus, varbūt snigs, varbūt es pa ceļam redzēšu kaut ko interesantu, varbūt mani apšļakstīs garām braucoša mašīa - tā ir tikai tāda rūtīna dienas epizode, no kuras parasti neko pārāk labu vai pārāk sliktu negaida. Ja es no rīta nepamostos ar tādu sajūsmu par šo dienu, kā ejot uz randiņu, man uzreiz no rīta vajadzētu lietot kādas vielas, kas mani pacels eiforijas augstumos? Kaut kas tajās līnijās? Vai varbūt tas ir mēģinājums izslēgt jebkādas domas un emocijas jau no paša rīta, nevis mēģinājumi sasniegt kaut kādu eiforijas stāvokli? To es vismaz kaut kādā mērā varētu saprast, lai gan tad es joprojām nesaprotu tās ciešanas, ko sagādā eksistence.

Lai vai kā, dzīvojoties pa Grīziņu un Avotiem, es diezgan bieži redzu cilvēkus, kas jau no paša rīta mēģina aizliet acis jebkurā nedēļas dienā. Un tas ir tikai mazliet nost no centra. Bet Rīga ir daudz lielāka par centru un pieguļošiem rajoniem. Un nez kā cilvēki dzīvo, piemēram, Olainē vai Jēkabpilī? Mani laikam mazliet pārņem šausmas par to, ka mans burbulis varētu būt vēl šaurāks, kā man varētu likties. Un cita starpā arī mans burbulis nesastāv no vieniem vienīgiem vienradžiem un cotton candy.