Es nezinu, kāpēc tas bija svarīgi, bet manas smadzenes šonakt dzemdēja sapni par kādu civlēku, kas bija apkopojis dažādu restorānu ķēžu reklāmas, kurās tiek reklamēti vistas ēdieni. Šīs izstādes vai prezentācijas mērķis bija parādīt, ka neskatoties uz krāsaino kakafoniju, šīs reklāmas ir absurdi līdzīgas.

Pamostoties es padomāju, cik daudz laika vajadzētu veltīt, lai uztaisītu līdzīgu apkopojumu, un ka secinājumi tiešām varētu būt ļoti līdzīgi. Patiesībā ir vai bija tie reklāmistu blogi, kur viņi izklaidējas ar to, ka meklē plaģiātu reklāmās. Un ir vēl arī tas citāts par to, ka labi mākslinieki kopē, bet ģeniāli zog. Māksla gan nav atbrīvotas no kopēšanas, bet tomēr "trū" māksla visu laiku meklē jaunas formas, kamēr populārā kultūra to vien dara kā imitē. Vēl bez jau minētām reklāmām, var paskatīties, kas notiek Twiterī, vai TikTokā. Es, starp citu, pat izdzēsos savulaik no Twitera pēc aizrādījuma, ka es imitēju nepareizos cilvēkus, jeb neuzvedos atbilstoši savam vecumam.

Bet kāpēc tas bija tik svarīgi, lai radītu šādus sapņus? No iesācēju psiholoģijas mēs zinām, ka bērni mācās dzīvot šai pasaulē, izmantojot imitāciju. Laikam spilgtākais piemērs, ņemot vērā šīs nodarbošanās bezjēdzību, ir pīpēšana. Tas ir mēģinājums imitēt pieaugušos, tādējādi mēģinot kaut kā iegūt šo pieaugušā statusu. Pēc tam īstais pieaugušais, protams, mēģina no šī netikuma tikt vaļā, bieži veltot tam lielus gan finansiālus, gan emocionālus resursus. Bet varbūt smadzenes ar to visu gribēja teikt, ka mēs varam būt līdz riebumam progresīvi, un staigāt pie saviem psihoterapeitiem, bet nav nemaz tik vienkārši tikt vaļā no lietām, ko mēs kaut kad sen esam iemācījušies imitēt. Un varbūt pat tas trū self ir mazliet iluzors, jo labākajā gadījumā mēs varam pamainīties tikai tik daudz, cik sākt imitēt kaut ko citu.

Yes, welcome to my brain! That's a weird place.