Braucot autobusā no Tallinas, vizuāli nepazinu vienu cilvēku. Atpazinu tikai pēc balss, kad viņš sāka runāt pa telefonu. Nesen arī paziņoju, ka es kaķi varētu atpazīt pēc balss. Un turpinot savu nostalģisko muzikālo ceļojumu, tagad mašīnā skan mp3 disks ar vairākiem blekmetālistiem. Šo to es esmu klausījies pietiekami bieži, lai atpazītu pēc pirmajiem akordiem, šo to diezgan reti, lai nespētu atšķirt vienu ķērkšanu no otras. Šorīt pārslēdzos starp albumiem, lai sameklētu kaut ko tādu, kas nerada bažas par to, ka mašīnai būtu zobsiksna pārplīsusi. Kaut kā auto audio sistēma nevelk skaņu, kas nav piedzīvojusi pietiekamu studijas pēcapstrādi. Kaut kas skan, kas - nav ne jausmas. Mēģināju pats ar sevi uzspēlēt erudīcijas viktorīnu, nolēmu, ka izklausās pēc Marduk... jo vokāls. Mazliet vēlāk šī pārliecība tikai nostiprinājās, bet vēl līdz tam es padomāju, ka tās nu gan ir reti noderīgas spējas, atšķirt vienu troksni no otra. Bet kad man kāds stāsta par kādu "zināmu aktieri", tad es saraucu pieri, un skatos runātājā ar nīgru skepsi.

Kaut kad bērnībā fantazēju par kosmosa misijām, kur cilvēki eksperimentālos nolūkos kolonizē citas planētas, un priekšnosacījums šādu misiju veikšanai ir šo izredzēto ceļotāju nemirstība. Jau tad, sagrābstot informāciju no populārzinātniskajiem medijiem, es nešaubījos, ka cilvēks eventuāli apčakarēs nāvi. Šobrīd turpinot sagrābstīt informāciju no populārzinātniskajiem medijiem, ir tāda jocīga "wow" sajūta, cik tālu meš esam pavirzījušos no nojausmas, ka tas ir iespējams, līdz idejām, kā teorētiski to varētu izdarīt. Protams, science is not there yet, bet tomēr ir tik jocīgi par šo visu runāt kā par zinātni, nevis zinātnisko fantastiku.