Atkal virmo ideja par neveselīgās pārtikas akcīzi. Kas, kā ideja, protams, man šķiet pat visai jēdzīga. Ir veselības nozare, kas mums metas par bārenīti, un akcīze ir kā reiz veids, kā papildināt naudas lādes. Ir jau, protams, stāsti, par to, kā nozare to naudu tērē, un, vispār, man ir zināmi iebildumi pret budžeta līdzekļu sadales realizāciju kā tādu, bet uzstīvēsim Mikimausa smaidu, iepīpēsim zāli, un izliksimies, ka esam nonākuši pasakā. Visi indēties tiesību aizstāvji var iesālīties gurķu burciņā, jo tiesības sāli karotēm ēst, un etiķa esenci iekšās triekt neviens nost neņem, tā pat kā tiesības pēc tam saņemt pirmo medicīnisko palīdzību. Attiecīgi, patīk ar ragaviņām braukt, mīli arī viņas kalnā vilkt.

Satrauc kas cits. Veselīgās pārtikas kritēriji. Izlīdīs visādi Pēteri Apīņi, un visu cauru gadu svaigu salātu ēdāji, un varēsim priekā diet. Šitā aizrunāsimies līdz gaļas nodoklim, un beigās ar akcīzi neapliekami vien būs nesālīti rieksti. Jo, atzīsim, zemē ar četriem gadalaikiem, bez konservētiem produktiem ir visai grūti. Sen nebiju piedalījies zaftes vārīšanā, un šoruden pašokējos, kādās proporcijās zaftē iekšā iet cukurs.

Jā, runājot par nervu zālēm. Vēsture zina daudz piemēru, kad zaldātiem pienācās graķītis. Un cilvēki vienmēr iesaka ieraut, vai tur bērns piedzimis, vecmāmiņa nomirusi, vai plaušu karsonis sācies. Bet tas tā reāli arī palīdz? Es zinu, ka divi ali ir labs sākums cīņai ar miegu, vai paģirām. Vienīgā problēma, ja nav plāna pārtīanimāļoties un turpināt dzert, tad vislabāk nemaz nesākt. Ja man garšotu stiprie, domāju, ka pēc līdzīgas formulas man veiktos cīņa pret stresu - stress beigtos ap to brīdi, kad būtu jāsumina gravitācijas spēks. Pāris malki svaiga gaisa, brīdis vientuļām pārdomām, that's a dealbreaker for me.

Lasu te es par satversmes preambulu, un domāju par dažām interesantām lietām. Lūk, visi grib tādu pilsonisku līdzdalību u.t.t. Lūk, pa kuru laiku lasīt tos palagus par atsevišķu indivīdu viedokļiem? Un visi tik forši viens uz otru atsaucās. No vienas puses sūdīgs attaisnojums, bet no otras, cik savas uzmanības būtu jāvelta šiem svarīgajiem jautājumiem? Līdz Ušakova tramvaja biļetēm, māmiņalgām, vai superpreža nākamai performancei? Bez tam, izlasīju, iepirdu cibā, tālāk? Es jau Satoros nerakstu, kas tad mani lasīs, par pierē ņemšanu nerunāsim. Kaut kāds vecs juristu perdelis? Protams. Tie tur Rīgā ar garajiem matiem jau nav nemaz cilvēki.

Otra lieta, kas ir krietni vien interesantāka par visādiem internetiem. Lūk, mums ir tāds punkts satversmē, ka baznīca esot atdalīta no valsts. Tālāk ne obligāti par Latvijas satversmes tapšanu, bet, piemēram, savācas "sabiedrība" un izdomā, ka vajag valsti. Nu, uz kādiem pamatiem balstīsim? Šitie kristieši nepiekrīt citiem kristiešiem, tur stūrītī sēž vispār ēbreji, kaut kur vispār rosās saintalogi. Skaidrs, ka desmit baušļus neievilsim, Toru arī - meklējam kopsaucēju. Kas, caurmērā, ar nelielu iedziļināšanos, izrādās nav nemaz tik sarežģīti. Bet, iedomājamies situāciju, ka tomēr 60 procentiem sabiedrības nemaz nav tik grūti to visu balstīt uz kādiem esošiem priekšrakstiem, un nekādu kopsaucēju nemaz neprasās. Ierakstām tur, teiksim, vārdu "kristīgās vērtības". I pošlo pojehalo. Labi vēl, ja vienam tas ir Vatikāns, citam miesta mācītājs. Nedod dievs uzrodas viens, kura skatījumam visi kristieši piekrīt, un māj ar galvu. Takš tiem 40 procentiem ir pizda, un konflikts neizbēgams. Tā vien šķiet, ka viena daļa austrumnieku problēmu bāzējas uz šī principa, ka kāds sajutās vairākumā, ar vienīgo taisnību. Es pat atļaušos spekulēt, ka Turcija ir viens sasodīti labs pierādījums šim principam.

Rezumējot, var jau ņemties, bet goda vārds, kad pienāks brīdis, ka man kaut kas nepatiks, jo traucēs - kraušu pa seju. Pēc tam mēģini ar preambulu sist pretī.