Vakar noskatījāmies augstāk minēto filmu. Nekā izcila, un patiesībā par filmu nekā vairāk arī nav ko teikt. Kas reāli izšāva korķus, bija atnākusī publika. Jau skatoties kārtējo treileri, pārņēma sajūta, ka vajag vēlreiz aiziet pie kino zāles ieejas, lai pārliecinātos, ka neesam sajukuši durvis. Nu, viens biļešu kontrolieris uz vairākām zālēm u.t.t. Slikuma un kautrīguma dēļ, tomēr paļāvos, ka tik tizls es tomēr neesmu, lai sajauktu zāles. Tālāk turpinājās zēles reakcijas iz sērijas: "hi, hi, viņš pateica - penis".

Tagad jautājums zālei. Tas viss bija dēļ Naitlijas (jēziņ, viņa tiešām ir jaunāka nekā es domāju), vai kāda cita aktiera dēļ, vai dēļ tā, ka tur figurē Freida vārds, ar no tā izrietošu "dažreiz banāns ir tikai banāns" folkloru?

http://www.db.lv/sodien-laikraksta/sprudza-planiem-it-joma-nogriez-sparnus-369862

Lūk, viena tēma, par kuru es varu parunāt arī ar jēgu, nevis vienkārši paust savu vienmēr pareizo viedokli.

Sprūdžiņš izdomā, ka summu X valsts varētu apgūt pati, nevis to izgrūst tirgū, tādējādi cerot uz lielāka labuma iegūšanu par katru iztērēto santīmu, tā uzreiz nozarei ir ko teikt. Šoreiz neko neteikšu par labajām žurnālistikas tradīcijām manā mīļākajā ziņu portālā, jo viss raksts ir izlasāms avīzē. Neapgalvošu, ka nevienam no nozares speciālistu pārmetumiem pilnīgi nebūtu pamata, taču visu reducēt līdz "valsts struktūras nav efektīvas" arī ir tik pat sakarīgi, kā apgalvot, ka mēs tā pat visi mirsim. Ar šo argumentu var nākt klajā teju jebkurā diskusijā, kas skar valsts funkcijas. Labi, protams, ka šobrīd IT iepirkumos viss notiek godīgi un kārtīgi, un korupcija pat tuvumā nav stāvējusi.

Nesākšu te analizēt par to, cik serveru vajadzētu, lai nodrošinātu ar jaudām visas valsts IT sistēmas, jo arī privātajā sektorā netrūkst rēgu procesu, kas kaut ko dara, bet nav vairs neviena, kas zinātu, ko tās dara. Bet, piemēram, tās pašas mājaslapas gan varētu uzlikt uz vienas platformas. Kas ir piedalījies diskusijā par to, kādai ir jāizskatās jaunajai mājaslapai, lieliski zina, cik šī diskusija var būt bezjēdzīga un bezgalīga. Kamēr divdesmit cilvēki stundām spēj kauties par to, kādā krāsā jābūt fonam, kādā fontā jābūt sadaļu nosaukumiem, tikmēr ītešņiks sēž, māj ar galvu, un pēc tam saskaita savas "darba" stundas pēc cenrāža. A tā, vietējā kantora vasalis atsūta informāciju par saturu kādu viņš tanī mājaslapā grib redzēt, un saņem rezultātu "no augšas", un sadzīvo ar to, ko ir ieguvis. Un arī tantei no laukiem, kas reizi nedēļā ieiet internetos, ieejot kādas institūcijas mājaslapā būs mazāks apjukums, no kuras vietas var sāk kaut ko meklēt. Kaut vai telefona numuru vai darba laiku, ko reizēm arī advencētam jūzerim nav viegli atrast.

Bet, lai izrautu mūs visus no šī utopiskā sapņa, par pasauli, kurā viss notiek pareizi, vakarā varam pacelt glāzes par EDS un elektronisko tautas skaitīšanas sistēmu.