Gāja jau man makroekonomikā savulaik švaki, iespējams tāpēc es tagad nesaprotu, kā tie 150 ļimoni gadā par uzturēšanās atļaujām palīdz mūsu ekonomikai? Ok, bez tādiem šaušalīgi precīziem aprēķiniem, varu uzmest uz pirkstiem, ka pa kāda soķim gadā uz dvēseli tas sanāk. Kādu mēteli ar cepuri var nopirkt, bet nav tā ka šausmīgi daudz. Bez šaubām, jautājums arī ir par to, cik tad tā ekonomika vispār mums ir liela.

Taču krietni interesantāki jautājumi man šķiet sekojošie. Kur tie 150 ļimoni iekrīt? Bankās? Nekustamo īpašumu attīstītāju kontos? Denacionalizēto namu īpašnieku kabatās? No tā arī izriet jautājums, kā šī nauda tad ieplūst tajā ekonomikā, ko šī attīsta? Tiek apēsts vairāk bulciņu? Tiek kreditēti jauni uzņēmumi? Tiek salabots kāds tilts? Nākamais, ar cenām būsim tikuši galā, bet kas tajos īpašumos dzīvos? Atmetot saukļus "krievi/ķīnieši nāk", viņi tiešām tad te Rīgā, Liepājā, Valmierā dzīvos, un taisīs biznesu, vai tomēr startēs uz Berlīni, Prāgu un Amsterdamu? Nu, nesanāks kundziņam biznesi Jevropā, drošvien viņš gribēs to dzīvoklis kaut kādā brīdī nogrūst. Kas pirks? Vietējais darbarūķis, kas ēdīs mazāk bulciņas, lai iekrātu naudiņu nekustamā īpašuma iegādei, jo kaut kur jau jādzīvo ir. Šodien 150 ļimoni ienāca, rīt aizgāja, bet cena nosvārstījās, kāds uztaisīja kapitālu no zila gaisa. Ar pirkstu uz visādiem Latio onkuļiem nerādīsim. Bet, jā, kā mēs zinām, ekonomika aug bezgalīgi, nauda pa trubu tek vienā virzienā. Tad jautājums, a mēs ko, no gumijas? Trīs gadu laikā 400 ļimoni ir jauki, bet vēl pēc sešiem būs saskrējis miljards. Atzīsim, neslikts cipars priekš nozares, kas ražo kastītes, kurās uzglabāt gaisu. Cik ilgi būs ko pārdot? Kamēr beigsies ķīnieši, vai meliorētu platību Latvijā, kur uzbliezt kādu daudzstāveni par trīs štukām kvadrātā (patiess stāsts, ja kāds vēl brēc, ka krīze nav beigusies)?