Šķiet, ka rakstu par Matisa gleznu es lasīšu ļoti ilgi, jo es visu laiku aizklīstu kaut kādās saistītajās tēmās.

Tagad mani aizrāva cepuru jautājums. Ja man jāiztēlojas kāda melnbalta bilde no 20. gs. sākuma, tad visdrīzāk visi cilvēki tajā būs cepurēs. Ja man tagad galvā jāiziet cauri cilvēkiem ko es pazīstu, man nāk prātā vien daži keponu nēsātāji, kas arī ir savā veidā interesants fenomens.

Bet saistībā ar Matisa gleznu, man šķiet interesanta tā laika cepuru pārspīlēti dekoratīvā daba. Attiecīgi viens no absurdākajiem cepuru piemēriem kas man nāk prātā no relatīvi nesanās pagātnes, ir tās milzīgās "seksīgās" cepures, kas aizedz daļu sejas. Šķiet, ka manai mātei bija viegla aizraušanās ar tādām cepurēm, bet visspēcīgākās asociācijas man ir ar reklāmām sarkani melnos toņos no 80-tajiem un 90-tajiem. Visas pareizās ziņas, protams, mani sasniedza, bet neskatoties uz to, man arī toreiz šīs cepures likās drusku absurdas. Nez vai šobrīd daudzi bez ironijas spētu apspēlēt šo cepuru seksīgumu?

Bet visdrīzāk es vakar noskatījos pārāk daudz Linča režisētas reklāmas, un tāpēc es atcerējos par tām milzu cepurēm.

P.S. Es novērtēju pludmales cepuru praktisko pusi, bet konkrētā bilde mani uzrunāja ar savu pārspīlējumu.