Šodien noskrēju septiņus, un vēl kaut ko. "Vēl kaut ko", jo pašam savas individuālās statistikas nav, bet izklaides nolūkos noskrēju vienu riņķīti vairāk. Joprojām uzstāju uz iepriekš teikto.

Martā skriet gar jūru, un vēl šitādā laikā, sajutos kā jūras kājnieku treniņā. Pirms pagriezt vējam muguru, uz skriet atpakaļ, vienu brīdi pat bija mantība rokā jāņem, lai neatsaldētu. Bet citādi skriet pa smiltīm ir afigena kruta. Ne man ahileji pēc tam sāp, ne pēdas ir samocītas. Izklaides nolūks beigās noskrēju arī sprintu. Ātrumu diemžēl nezinu, bet sajūta bija lieliska. Vienu brīdi pat biju sašutis par kaut kādu famīliju, kas tā vien šķita grasās šķērsot manu iecerēto trajektoriju.