Ir tāds lopiņš Quokka (pat nemēģināšu to uzrakstīt latviski), kas tiek uzskatīts par laimīgāko lopu uz šīs planētas. Iemesls tam ir šī lopa nespēja izjust bailes, jo evolūcijas gaitā viņam nav bijusi vajadzība pēc šāda aizsargmehānisma. Nu nebija uz tās okeānijas saliņas plēsēju. Un tad ieradās baltais cilvēks, un parādījās gan bioloģiskā dažādība, gan konkurence. Bet, kas tad ir šis īsais laika nogrieznis, salīdzinot ar tūkstošiem un miljoniem gadu evolūciju? Protams, Quokka nav sācis ķert krenķi, tā vietā sākās mērķtiecīga izmiršana. Ar līdzīgu problēmu saskaras, piemēram, papagailis Kakapū. Taču cilvēces sirdsapziņai sākušies sirdsēsti. Gan tādēļ, ka cilvēks ir vainīgs pie ierastās lietu kārtības izjaukšanas, gan arī tādēļ, ka pēc dabas nemāk likties mierā, un nesaprast cilvēkam laimīgu pofigismu arī apstākļos, kad virs galvas ir Damokla zobens. Cilvēkam vajag pārvietot troni, uzcelt jumtu, piesiet drošības striķi.



Šo pašu morālo dilemmu, principā, var pārnest arī uz cilvēku pasauli. Tad pašapmierināti un laimīgi izmirt, vai ēst zemi saujām, ka tik populācija vai kopiena izdzīvotu?