Mazliet uzjautrina LSM raksts par "latvisko ziemsssvētku" meklējumiem ārzemēs, sākot jau ar svētku "dziļāko būtību".

Es gan galvenokārt ielasu, ka "dziļākā būtība" ir egle, sniegs, kāposti un pīrāgi. Jo man šķiet, ka ja dziļākā būtība ir Jēzus piedzimšana vai saulgrieži, pasaules ģeogrāfijai tur diži nevajadzētu traucēt. Savukārt ja būtība ir latvisko tradīciju kopšana latviskā vidē, tad man drusku nav skaidra izvēle par atrašanos citā pasaules malā, kurā nez kādēļ ir cita kultūras vide.

Kas attiecas uz stāstiem par opīti, kas spēlēja klavieres, vai tanti, kas štovēja trusi ar kāpostiem, vai vēl sazin kādas individuālas svētku tradīcijas, tad tā man šķiet īstā svētku būtība - šī vēlme kopt un actecēries sentimentālas lietas. Bet tādu stāstu netrūks katrā ģimenē tepat Latvijā.