Es iedomājos, ka mēs tik ilgi un tik pamatīgi esam antropomorfējuši Dievu, ka būtu diezgan grūti atrast ceļu atpakaļ pie tā abstraktas uztveres. Ja monoteismā ir pieņemts par Dievu domāt kā par visu redzošu un visu varošu, tad bez zināmas abstrakcijas ir grūti izsekot viņa neizdibināmajiem ceļiem. Bet kad tu zaudē pietāti pret šo tēlu, tu vari sākt piedēvēt viņam visādas muļķīgas cilvēcīgas īpašības - būšanu sievietei, būšanu gejam, kokaīna lietošanu aiz izmisuma par to, ko cilvēki dara šeit uz zemes. Nav jau arī tā, ka Noasa šķirsta stāsts būtu diez ko abstrakts, ja apzināti to neuztver kā metaforu. Ceļš atpakaļ pie abstrakcijas mūsdienu realitātē būtu meklēt tā gribu elementārdaļiņās, savā zemapziņā, vai kolektīvā apziņā, bet vai tas ir vajadzīgs, tas ir cits stāsts. Pagaidām būsim iestrēguši vienā telpā ar šo Ziemassvētku vecīti. Vienā laiktelpā.