Porziņģa trauma svētdienas spēlē mani ir aizvedusi interesantās vietās.

Pirmkārt - profesionālais sports. Nav nekāds noslēpums, ka profesionālais sports nav pārāk veselīga nodarbe. Porziņģis intervijā solījās kaut vai nomirt laukumā, ja būs tāda nepieciešamība, bet viņa iespējamā trauma ir tika specifiska, ka es nez - man laikam būtu bail riskēt ar savu veselību tik ļoti. Te, protams, ir virkne interesantu hipotētisku dilemmu. Piemēram, iegūt čempiona titulu, bet beigt savu karjeru. Vai arī uztaisīt uzreiz operāciju, un turpinātu veiksmīgu karjeru, bet vairs neiegūt iespēju spēlēt finālā. Visbeidzot, protams, pieņemt, ka tu esi izdarījis pietiekami komandas labā visas sezonas laikā tai skaitā pirmajā fināla spēlē, kādēļ komanda sērijā ir vadībā, un tu jau esi nopelnījis titulu, ko komanda iespējams iegūs arī bez Porziņģa palīdzības. Viņš ir svarīgs spēlētājs, bet ne izšķirošs, īpaši jau gadījumā, kad viņš nav savā labākajā fiziskajā formā. Lukas situācija ir daudz interesantāka, jo ir versija, ka viņš dzīvojot uz peinkilleriem, un lai arī cik niecīga ir varbūtība, viņam uz svara kausiem stāv nāve no plaušu traumas bez jebkādām metaforām. Luka, protams, ir Dallasai kā Džordans. Tas es tā spriežu pēc divām spēlēm, lol.

Otrkārt, es Jūtjūbē atradu Brian Sutterer MD, un, džīzas, cik aizraujošs saturs tas ir. Potītes vien ir neizsmeļams aizraujošas jaunas informācijas avots. Bez pieejas ārkārtīgi dārgiem izmeklējumiem, mēs ar saviem fizioterapeitiem varam mēģināt uzminēt sāpju un traumu cēloņus velkot kārtis. "Metot kauliņus" būtu too much of a pun. Un es labprāt gribētu zināt, ko es vakar treniņā tādu traumēju, kas man ikrā rada sāpes, bet netraucē kāpt pa trepēm. Vai kāpēc pēc ieskriešanas sienā futbolā, man joprojām nelokās viens pirksts, ja reiz rentgens neuzrādīja lūzumus.

Fun, fun, fun. Es ceru, ka Apple Watch kādreiz būs iestrādāta pilnā magnētiskā rezonanse.