| Piektdienas nav īstas darba dienas. Tām piemīt filozofisks noskaņojums, un vairāki nedēļas noslēguma darbiņi. Īpaši tad, ja tu pirmdienas rītā astoņos esi ieradies pēcdziesmusvētku Rīgā, un nedēļu esi nodzīvojis starp kastēm un slapju telti.
Šodien bija Gaso pārbaudīt skaitītāju, tāpēc nācās izjaukt telti, un nolikt to žāvēties, pirms tā sākusi pelēt. Arī H. šodien atbrauca pēc savas tehnikas, kas visu nedēļu nostāvēja mašīnā. Vēl puse vasaras priekšā, un daudz pasākumu, bet nākamais patiesi nozīmīgais pasākums būs tikai septembrī. Domāju, ka emocionālo pārspriedumu par Burnu es uzrakstīšu vēlāk, bet pagaidām mantu kārtošana man atgādina visādas siltas lietas. Es pirms dažām nedēļām kārtoju mantas, kas arī pacēla daudz atmiņu un emociju, bet tad tas radīja vēlmi kaut ko šogad arī tiešām sadedzināt. Neko nesadedzināju. Bet šodiena ir laba diena, lai gan neproduktīva. Visas tās praktiskās lietas, kas padara tavu dzīvi mežā ērtāku un patīkamāku. Vienu rītu, kamēr es smērēju pretiedeguma krēmu, bariņš cilvēku man aiz muguras stāvēja pie manas atvērtās telts durvīm, un vēroja tās saturu. Es esmu kļuvis par cilvēku, kas no rīta saloka segas, un sakārto telti, pirms doties uz kempu. Principā es varētu 30 minūtēs sakraut visu somās un kastēs, un doties uz jebkuru vietu ārpus pilsētas. (Teica cilvēks, kas pirms pasākuma nespēja izbraukt no Rīgas laicīgi.)
Vienas mantas tiek noliktas plauktā, lai gaidītu nākamo izbraukumu, citas ieņem savu ikdienišķo vietu, un kopumā dzīve sāk atgriezties pie normālības. Normālība ir mazliet garlaicīga, bet gluži ceļotāja dzīvei es laikam neparakstītos. Ir tomēr tā māju un atgriešanās sajūta arī svarīga.
I think it might be an afterglow. |