Dzīvokļa meklēšana ir aizraujoša nodarbe.

No vienas puses 20 dienas ir ļoti daudz, jo es dienas laikā esmu noskatījis tik daudz dzīvokļu, ka es varētu jau nedēļu aizpildīt braukājot apkārt pa Rīgu. Tam it kā vajadzētu noņemt steidzamības sajūtu. No otras puses nepārtraukti tiek piedzīvotas emocijas, ko visprecīzāk varētu raksturot ar vārdiem: "Bļeģ, ko?" Tas, savukārt, uzdzen steidzamības sajūtu. Doma par to, ka turpmākie gadi varētu būt jāpavada vietā, kas man riebjas, liek krist panikā, un ir ļoti jāpretojas sasteigtiem lēmumiem, jo tieši tie visdrīzāk novedīs pie situācijas, ka tā vieta man riebsies. Varētu teikt, ka padzīvos gadu, nepatiks, meklēs citu, bet tas savukārt mazliet atņem iespēju izvēlēties skaistus, bet tukšus dzīvokļus. Bet tas taču ir tik forši pirkt sev tādas mēbeles, kādas tev patīk, nevis samierināties ar Jysk pirkto pēc krāsām pieskaņoto lēto dīvānu.

Labās ziņas ir tādas, ka ir vēl lauki, un ir vecmāmiņas dzīvoklis. Būtu ļoti nepatīkami pavadīt vecmāmiņas piekrautajā un nu jau mirušajā dzīvoklī (vecmāmiņa ir dzīva, bet tur nedzīvo kopš šī gada sākuma), bet tas tāpat būtu labāk, kā dzīvot gadu dzīvoklī, kas riebjas.

Pašreizējā dzīvoklī dažādu iemeslu dēļ es neesmu izdarījis praktiski neko, ko periodiski esmu iztēlojies. Man riebjas pilošais krāns, ko nav iespējams noskrūvēt, nestrādājošā virtuves izlietne, ko nav iespējams iztīrīt, miniatūrais ledusskapis, kas visu laiku aizsalst, un kastes, kuras nav kur likt. Bet man tik ļoti patīk skats un jauno Ģertrūdes baznīcu, un jumta logi, un es negribu blenzt iekšpagalma mājas pretējā sienā.