Turpinot inteliģentā dizaina tēmu, tagad man gribās aizstāvēt mākslīgo intelektu no pārmetumiem, ka tas nekad nespēs tuvināties Bēthovena ģēnijam.

Tātad, par godu Bēthovena 250. dzimšanas dienai, Vācijā nolēmuši uzdot mākslīgajam intelektam pabeigt Bēthovena nepabeigto 10. simfoniju. No vienas puses ir entuziastiska aizraušanās ar iespējamās simfonijas atrastajām skicēm, un iespēju dzirdēt skaņdarbu tādu, kā to bija iecerējis pats autors, no otras - pārmetumi, ka ar pieejamiem materiāliem nepietiek, lai spētu izrēķināt ģēnija iecerēto rezultātu, un vispār ģēnija daba pēc būtības ir tāda, ka to izrēķināt nav iespējams.

Visvairāk mani izbrīna tas, ka ir vajadzība pārmest mākslīgajam intelektam nespēju replicēt ģenialitāti. Tas būtu apmēram tāpat, kā pārmest sešgadniekam, ka viņš boksa mačā nespētu uzveikt Briedi. Manuprāt mērķim replicēt ģenialitāti nebūtu jābūt principā. Un pat ja kāds kaut ko tādu apgalvo, pieklājīgi būtu par to augstprātīgi pasmīnēt, un neteikt neko. Atkal izmantojot bērnu piemēru, pieauguši cilvēki taču nemēģina bērnus pārliecināt par to, ka viņi kļūdās gandrīz visā, ko viņi šobrīd zina un domā. Ļaujiet gīkiem izklaidēties. Bēthovens nudien nav sliktākais iedvesmas avots, lai spēlētos ar supergadžetiem. Kur augstprātība gan ir lieka, ir apgalvot, māksla ir ģeniāla nejaušība, kas matemātikai nav sasniedzama. Varbūt māksla kā process ir pretējs racionāli loģiskajam, bet arī mākslas radīšanas procesa rezultāts ir galīgs un fiksēts, un matemātikai ir sasniedzami visi varbūtiski iespējamie rezultāti. Cilvēks gan viņus visus nespēj aptvert, bet tas ir mazliet kaut kas cits. Ģenialitāte, es atvainojos, tomēr ir sociāls konstrukts, un ir vajadzīgas ļoti daudz viduvējības, lai spētu to novērtēt. Un arī tas vērtētājs ir cilvēks, nevis kaut kāds Duglasa Adamsa superdators.

Vēl mani pārsteidz vēlme mazliet noputējušas lietas turēt augstā pjedestālā. Nekas neliek cilvēkam izskatīties vairāk snobiskam, kā pārliecība, ka “vecmeistariem” piemita kaut kas tāds, kas mūsdienās dzīvojošiem nav sasniedzams. Mūsdienas iet uz priekšu, bet pārliecība paliek, un ja tavam snobisma līmenim nepietiek ar Zepelīniem vai Bītliem, tu vienmēr vari pievērstiem Baham vai Bēthovenam. Es gan nenoliedzu, cilvēks var aizrauties ar ko vien viņš vēlas, bet vārds “ģēnijs” ir mazliet novalkāts, un sen jau ir kā veca, caura zeķe.

Vēl viens šīs jocīgās fascinācijas produkts ir mēģinājumi no nāves kaulainajiem pirkstiem izspiest kaut ko ģeniālu. Visjocīgākā izpausme ir tā, ka cilvēki var pat veiksmīgi aizmirst par kāda mākslinieka eksistenci, bet atliek viņam nomirt, tā uzreiz kļūst žēl visu to netapušo mākslas darbu, kas visdrīzāk varēja būt ģeniālāki par jebko, kas ir tapis pirms tam. Tad cilvēki sāk rakt augšā manuskriptus, demo ierakstus un b-sides, jo ar visu iepriekš radīto pēkšņi ir par maz. Mazliet mierinošāka doma ir tā, ka mākslinieks ir apzinājies savu tuvojušos nāvi, tāpēc pēdējā mākslas darbā izspiedis no sevis visas atlikušās ģēnija paliekas, kā no uz beigām ejošas zobu pastas tūbiņas. Piemēram, vai Deivida Bovija pēdējais albums ir labākais, ko viņš ir radījis? I call bulllllshit. Plānot savu dzīvi diezgan droši nav tas pats, kas plānot savu nāvi, bet savas mirstības apzināšanās vispār ir lieta, kas liek radīt. Tas ir, protams, ja mēs pieņemam, ka visas vēlmes un motivācijas beigās tomēr atduras šajās bailēs no savas mirstības, pretējā gadījumā mēs visi būtu tik aktīvi un entuziastiski rīkoties kā kaķi. Anyway, tas ko es gribēju pateikt, varbūt ir vērts fokusēties uz labajām lietām, ko kāds ir paspējis izdarīt, un visu entuziasmu par vēl neatklātām lietām ir vērts novirzīt uz tiem, kas vēl nav iecelti svēto kārtā, un iekalti marmorā.