Tūlīt būs īpatnēja pārspriedumu ķēdīte, bet vakar izskanējusī tēze, ka pie visiem kā pie cilvēkiem, bet mums atkal kaut kādi kretīni visas avenes piedirsuši, lika atcerēties vienu savdabīgu atgadījumu "pie viņiem". Berluskoni tipa takā pa seju dabūja, tipa takā inscenēja dabūšanu pa seju itāļiem vien zināmu apsvērumu dēļ. Vai viņš dabūja kaut kādus popularitātes punktus, man nav zināms, bet par premjerministru viņš turpināja būt. Tomēr diezgan droši var apgalvot, ka bija tādi, kas uzskatīja, ka epizode bija inscenēta, un, drošvien, tā bija populāra politisko oponentu vidū, un, drošvien, šādiem pieņēmumiem bija iemesli, savukārt citiem Berluskoni bija moceklis. Nu, līdz svētajiem un nāvei nomocītajiem tur ir tālu, bet, tomēr, kaut kādā ziņā.

Lūk, vēl bez tā, ka "pie viņiem" arī visādas dīvainas politiskās cīņas metodes nav svešas, atcerējos par tādu jenķu tiesvedības terminu "beyond reasonable doubt". Ar domu, ka cilvēku nevajadzētu atzīt par vainīgu, ja tomēr ir kaut kādas šaubas, vai neskaidrības. Nu, tīri tā, lai pēc tam sūdi nesanāk, ja gaismā nāk vēl kādi fakti, kas pierāda cilvēka nevainību. Politisks amats, protams, nav nedz cietums, nedz elektriskais krēsls, tomēr kaut kādā ziņā arī tas nolemj kaut kādu nebūt cilvēku likteņus. Un neskatoties uz to, tas neliedz pie amatiem tikt populistiem, afēristiem, un visādiem citādiem kriminālnoziegumos apsūdzētajiem. Pilnīgi pietiek ar cilvēka pārliecību, ka kandidātam ir sirds šķīsta kā dimanta oliņa. Tas viss politiku, kopā ar reliģiju, ierindo to tēmu vidū, par ko labāk nerunāt, ja nav vēlēšanās tik līdz kašķim. Tēmu sarakstu, starp citu, nu jau var papildināt ar feminismu un vegānismu.