Lasot visādus filozofiskus pārspriedumus par dzīvi un komunikāciju, bieži pavīd tēze - kāpēc visu laiku nav varavīksne un poniji? Nu, ar domu, cik cilvēki ir drūmi, dumji, neizglītoti un neiecietīgi. A vot lai tie filozofētāji pamēģina būt vienmēr un visur ar atvērtu sirdi un prātu. Vai ir pareizi līst bučoties ar kolēģiem, vai bērnu klātbūtnē ir pareizi lietot alkoholu, vai ir pareizi stāstīt anekdotes par čukšām (anekdotes, starp citu, vispār ir labs lauka pētījumu instruments). Vide vispirms ir jāiepazīst, ir jāizosta gaiss, un tikai tad var vērt vaļā prātu un sirdi. Atzīsim, varētu būt diezgan dīvaini, kad ballītē, kur omes ar mazbērniem ēd krāsainus mafinus, kāds sāktu taisīt koksas ceļus.