Politisko procesu komentētājs Ivars Ījabs nupat man asociējas ar divām lietām. Pirmā ir fakts, ka viņš nepiekrīt Ivetai, kas gan ir vairāk tāds "inner joke". Otrā - spēja Vakara Ziņu mentalitāti maskēt ar apskatāmo tēmu nopietnību. T.i. problēma aktualizējas tikai tanī brīdī, kad sabiedrība, vai vēl labāk "pilsoniskā sabiedrība" vai "inteliģentā sabiedrība" ir sašutusi par kāda atpazīstama pilsoņa dvēseles caureju aizkaitinājuma, vai alkohola reibuma stāvoklī. Manu šizofrēniju pastiprina fakts, ka visi iestarpinājumi iz sērijas "un nav nekā jauna šai pasaulē", man izskatās pēc beidzamā brīdī wikipēdijā sagrābstītiem faktiem, lai varētu paspīdēt ar savu gudrību. Vaina nav pašos faktos, bet tanī, ka visu vēsturi izštudierējušais Ījabs nez kādēļ tēmu tā pavirši apžlambā un izspļauj rakstītā formātā, kā bērns, kam vecāki piespiedu kārtā mutē būtu iestūķējuši brokoli.

Tas viss dēļ Hermaņa, protams. http://www.satori.lv/raksts/5739