Kamēr es te uz kantori pošos, var sarakstīt riebīgus komentārus par to, ka es no ķīno neko nesaprotu. Var jau būt, ka pie vainas bija ceturdienas vakars, vai lielā ekrāna trūkums, bet tādu bezsakaru gandrīz trīs stundu garumā sen nebiju redzējis. Piemēram, vienu vakaru iepriekš skatoties Michael Clayton (atgādināja The Firm, kuru redzēju bērnībā, tāpēc sižetu īsti neatceros, vien to, ka Krūzam bija reālas ziepes), neskatoties uz pirmo apjukumu un jurisprudences terminu bārstīšanu, nojēga par ko ir stāsts diezgan drīz arī iestājās. Betmena sižets un dialogi man līdz pašām beigām tā arī palika mistērija. Šķiet, Amerika sen nav baidījusi savus pilsoņus ar komunismu, kā arī vajadzēja Vōlstrītas okupantiem izskaidrot, cik svarīga ir visa tā finanšu piramīda viņu ikdienas komfortam. Vienvārdsakot, nereāls mūvis. Bet pats kaitinošākais bija tās balstiņas. Ļaunais varonis, šķiet, vispār runāja tā, ka viņam balss ānusā atbalsojās. Skaņu režisoru vienkārši gribējās nožņaugt.