Vēl bez tā, ka Svartediket ir ezers, ir tāda ekscenriska norvēģu grupa. Un, jā, tam ir sakars ar metālu. Esmu arī stāstījis, kā es braukšanas eksāmenus kārtoju, un nervus mierināju ar šo primitīvistu sapni. Bet!

Bet vakar, krītot panikā par to, ko lai tagad tādu klausās, lai darbi labāk sokas, atgriezos pie šīs tēmas. Secināju, ka ir tikai viens albums, mūziķiem kājas aug no Bergenas (ō, rīlī?) universitātes, nevienos citos projektos, šķiet, nav piedalījušies, tai pat laikā spēlē labi, idejas ir. Vienvārsakot, kaut kā tas viss likās dīvaini. Kaut kāds ārtbļa. Un, jā, atradu info bez atsaucēm, bet stāsts izklausās skandināvu stilā. Tātad, no banālā uz interesanto. Kaut kādā sakarā ir pieminēt mēris, kas, cik atceros, bija skāris arī Bergenu. Tad vēl stāsts par nevēlamo bērnu slīcināšanu Svartediket ezerā 18. gadsimtā. Visbeidzot, mūsdienās Svartediket ezers esot mīļa vieta Bergenas pašnāvniekiem, un, kā gadījies, kā nē, arī Bergenas dzeramā ūdens avots. Tad nu pirms gadiem desmit, ja pareizi atceros, Bergenā bijusi epidēmija, kuras cēlonis bija kaut kāda baktērija dzeramajā ūdenī. Attiecīgi, bija oficiālās versijas par epidēmijas cēloni, un bija arī neoficiālas. Tad nu ir tapis šis teatrālizētais mūzikas ieraksts.

Tāds, lūk, kanibālisma paveids, zinies. Bet, gan jau Ķīšezerā arī ne bez noslīkušiem bļitkotājiem.