Visas šīs slimošanas epopejas laikā, viena filma ir redzēta arī kinoteātrī. Ja tā pavisam īsi, tad spiegu filma. Bet, ar labiem aktieriem. Tur bija gandrīz neiespējami ieraudzīt kādu nepazīstamu seju. Vēl ar visām spiegu, detektīvu vai tādā stilā taisītām filmām parasti ir viena liela problēma. Holivuda tā ir saiedvesmojusies no atsevišķām filmām, ka atrisinājums sižetam parasti ir kaut kur filmas beigās, kas uzkrīt virsū kā ķieģelis. Un arī tur ir divi varianti - vai nu filma riskē noraut pienu ar to, ka šis negaidītais atrisinājums tev ienāk prātā vēl pirms paša atrisinājuma, vai arī tas ir tik samurgots un neloģisks, ka to atliek vienīgi pieņemt. Šinī filmā viss bija loģisks, pamatots, un atrisinājums nāca pamazām, kā jau normālā izmeklēšanā tas notiek, līdz ar to tā sajūta un līdzpārdzīvojums bija ticams. Es pat pārāk vārdos nepinos.

Vienvārdsakot, cūķa tetovējums nobīdās uz otro vietu no šogad redzētā.