http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/analitikis-ir-cetri-galvenie-scenariji-ka-pasaules-valstis-izklus-no-krizes-251007

Pagara, bet diezgan vienkārši, bet sarežģītiem vārdiem izskaidrota parādu figņa. Bet varbūt arī ne vienkārši. Anyhow, man ienāca prātā viena cita doma - kur mums te bija protesti pret taupīšanu, 99%, vendeta u.c.h.? Atēnas, Ņujorka, Londona, Roma, Barselona? Vienvārdsakot, lielāko krenķi ķer tie, kas ir parādā, savukārt tie, kas savu aizdoto piķi reāli var atpakaļ arī nedabūt, pagaidām nervozi mīņājas, bet grautiņus vēl nerīko. Loģiski, jo kurš tad domā par pensiju? Vai man šodien būs aliņš, lūk pareizais jautājums!

Pēc analoģija - Jānis, Pēteris un Kārlis trīs gadus no Ābrama aizņemas pa piecdesmitniekam. Nu, tīri tā klāt pie algas, lai būtu ko aliņos nodzert. Ābrams sāk prasīt: "Nu, veči? Kad tad atdot grasāties?" Protams, Jānis, Pēteris un Kārlis sāk kaut ko muldēt par to, ka bērni skolā jālaiž, sviestiņam nepietiekot, un vispār sieva nesen nopirkusi kažoku, kuram naudu aizņēmusies no Klausa. Ābrams sāk palikt nervozs, sāk nojaust to, ka viņam ne tikai procentus neredzēt, bet arī aizdotā nauda var ar galiem pazust, un sāk džekus gruzīt - kad, kad, kad? Te nu Jānis, Kārlis un Pēteris galīgi krenķi noķer, un sāk dzert. Te viens sievai pa tauri iedod, te otrs bērnus ar žagariem noper, te trešais sievasmātei brilles saplēš. Tā kaut kā.

Jā, visas šīs parādu huiņas sakarā atkal jau izceļas Japāna ar saviem kodeksiem un nerakstītajiem likumiem. Pie mums, protams, solīts makā nekrīt.