Redz kur viena diskusija par alu, kas man lika padomāt par vienu citu problēmu jaunā gaismā. Krietni vien saprotamākā, kā vien plika teoretizēšana. Bet īsumā - raksts ir par alu, kur Cēsu alus jaunā produkta derīguma termiņš ir izraisījis citu nozares "speciālistu" apsaukāšanos. Savu artavu zārka naglu ir devušu arī mārketinga speciālisti, kas izdomā visādus "dzīvos alus", "prēmium klases" un "ANO kopš laika, kad letiņi staigāja basām kājām, tāpēc labākajā gadījumā tur varēja būt muižas alus darītava, kas nu nekādi nebūtu pārdzīvojusi padomju laikus". Nu jā, un bažas ir par to, ka kāds vēl izdomās ieviest kādus regulējošos normatīvos aktus, kas padarīs mūsu tā jau garlaicīgo alus klāstu vēl garlaicīgāku, un tas viss balstoties uz "faktiem", kas izzīsti no pirksta.

Un tagad "sitiet resnos buržujus" tipa pārdomas. Šis stāsts skaidri ilustrē nacionālās lobēšanas īpatnības, un to, kas slikts no tā visa rodas. Skaidri ilustrē - tas tāpēc, ka man kā tiešajam produkta patērētājam izvēles jautājums ir svarīgāks par lētiem patēriņa kredītiem, IKEA veikala parādīšanos vai Rīgas Dinamo uzvaru KHL. Redz, tam alus rūpniekam ir svarīgi saražot daudz lēta produkta, lai tā rezultātā viņam būtu liela peļņa. Viņš ir investējas iekārtās, darbiniekos un tehnoloģijā... receptē šinī gadījumā. Amortizāciju viņš ir sarēķinājis, savilcis kaut kādu statistiku par darbaspēka rotāciju un izmaksām, un viņam ir svarīgi, lai šis "mūžīgais dzinējs" turpinātu ienest viņa makā kapeiciņu. Un te notiek kaut kas briesmīgāks par zemestrīci un AES sprādzienu - kāds tirgū izlaiž jaunu produktu. Nu ir dimbā, jo ir jādomā, kā noturēt tirgus daļu, jāizdomā, ko sliktu var pateikt par konkurentu, lai vinnētu laiku, jādomā jauna receptūra un jāplāno topošā produkta mārketinga stratēģija. Kā būtu, ja mēs visos tos tēriņus novirzām kādam ziedojumam, un sarunājam, ka pret šādiem gadījumiem tiek izstrādāts kāds likumprojekts, kas, protams, aizstāv patērētāju tiesības, un vismaz problēma, kas neskar izejvielu un resursu sadārdzinājumu, būs atrisināta? Turpinām slīpēt meistarību arvien lētākas žļurgas ražošanā, turpinām izplatīt savu produkciju masu pasākumos ar ekskluzīviem piegādes līgumiem, un turpinām sist sev pie krūts, cik lieli alus dzērāji ir letiņi, un nekur citur nav tik garšīgs alus. Pēdējam, starp citu, savos padsmit es arī ticēju.

Tad nu lūk, patiesībā, tādos brīžos, kad veģetārieši un vegāni iet pie saimes paust savu viedokli par to, kā tad pareizāk būtu to lopiņu nogalināt, kamēr citi komentāros gānās, cik ļoti latviešu cilvēkam ir nepieņemamas svešzemju barbaru tradīcijas, vajadzētu ņemt rokās sūdainu mietu, un iet iedauzīt pakausi tam kretīnam, kurš pēc "roka roku mazgā" principa, mēģina fiksi izbīdīt kādu likumprojektiņu. Nu, tīri šīs nacionālās tradīcijas izskaušanas vārdā.

P.S. Un jā, vai mums ir viena darītava ar, teiksim, 20 ļimonu apgrozījumu, vai desmit ar 2 ļimonu - tautsaimniecībai kopumā starpības nekādas. Tas nav akurāt ražot reģipsi skandināvu tirgum. Neesmu dzirdējis par Latvijas alus produkcijas lielo eksportu.