Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka mani Facebook kontakti aktīvi komentē dažādas Facebook ziņas. Un būsim godīgi, arī reklāmas. Toties šādā veidā es uzzinu, kas notiek Latvijā (vai kā to Dombura raidījumu savulaik sauca?), un kas cilvēkiem uz sirds. Viena no pēdējām aktualitātēm ir šaušana, bēgšana, auto dedzināšana, un sašutums par policijas nekompetenci.

No vienas puses man kaut kā drusku gribās aizstāvēt policistus. Braucu es otrdienas vakarā uz Rīgu, policija bija gan pie Olaines robežas, gan Rīgas, gan pašā Rīgā vairākās vietās. Paldies centīgiem sašutuma paudējiem, pēc tam uzzināju, par ko ir vispārēja "sajūsma". Galīgi negribās teikt, ka policija neko nedarīja, jo šādu iekšlietu resursu demonstrāciju es neatceros kopš Godmaņpapa 16. marta specnaza autobusiem.

Cilvēki gan komentē, ka esot kaut kādi video no dzelzceļa pārbrauktuvēm un tā. Gan jau pielietojot modernās iespējas, meklēto auto varēja arī atrast, ja tā ļoti gribētu. Bet nebija gatavi ļoti gribēt, un kaut kādā ziņā mani tas dara drusku mierīgu. Es te pēdējā laikā kaut kādus sodus esmu sakrājis dēļ neuzmanības un modernām tehnoloģijām, un es neesmu drošs, ka man girbās vēl lielāku iekšlietu sistēmas modrību. Vai tagad man būtu jābaidās, ka nesodītie noziedznieki sāks šaut uz mani, kamēr es būšu pie stūres? Ja nu kaut kas mani pēc šī atgadījuma satrauc, tad tas ir fakts, ka policija tev var piezvanīt, jo ir redzējusi kaut ko tavā Instagram storijā. Lūk šis gan mani drusku dara nervozu. Ja mēs runājam par kaut kādām ikdienišķām briesmām, tad ik pa laikan netraferētā policijas Šķoda uz Jelgavas šosejas noķer kādu lidotāju. Savukārt tādiem maziem rakariem kā es ir visādi radari un kameras. Akurāt nerodas sajūta, ka tūlīt sāksies anarhija, jo lielais brālis mūs nepietiekami uzmanīgi pieskata. Es teiktu, ka pieskata pietiekami, lai nesākots paranoja, bet arī dzīvot šķistu droši.