Mēģinu atcerēties, kas man patika deviņdesmito sākumā. Draugu ar kasetēm man toreiz nebija. Tas bija laiks, kad dzima komerciālie radio, tikko bija parādījies progresīvais radio SWH, un arī skolā bija skolēnu "radiostacija", kur varēja nopirkt arī kasetes. Mana interese iegādāties Aerosmith beidzās ar to, ka pēc dažām nedēļām atnāca meitene, kas kūrēja šo pārdošanu, un piedāvāja man iegādāties Eurythmics. Vienvārdsakot, tas bija laiks, kad neviens tā īsti artikulēti pareizi nemācēja izrunāt grupu nosaukumus.

Šinī informatīvajā vakumā vienīgā alternatīva bija MTV, jo vēl bez SWH bija arī Baltcom TV. Toreiz es tiešraidē skatījos abas MTV apbalvošanas: Eiropas un Amerikas. Atceros Nirvanas ardīšanos, bet neatceros baigo sajūsmu par rūtaiņkreklu mūziku, lai gan pats vēlāk tādos staigāju. Tas vēlāk gan bija tad, kad šī mode bija pārgājusi. Lai vai kā, skatos wikipēdijā, kam es toreiz baigi jutu līdzi? Bon Džovijs bija meitenēm, un viss tas grandžs, kas kainda bija klausāms. Pēc visa spriežot tas pats Aerosmith un Guns N' Roses. Tad vēl bija tas dīvainais Red Hot Chilli Peppers, kas arī bija diezgan interesanti, tai pat laikā pārāk dīvaini.