Lasu te es par satversmes preambulu, un domāju par dažām interesantām lietām. Lūk, visi grib tādu pilsonisku līdzdalību u.t.t. Lūk, pa kuru laiku lasīt tos palagus par atsevišķu indivīdu viedokļiem? Un visi tik forši viens uz otru atsaucās. No vienas puses sūdīgs attaisnojums, bet no otras, cik savas uzmanības būtu jāvelta šiem svarīgajiem jautājumiem? Līdz Ušakova tramvaja biļetēm, māmiņalgām, vai superpreža nākamai performancei? Bez tam, izlasīju, iepirdu cibā, tālāk? Es jau Satoros nerakstu, kas tad mani lasīs, par pierē ņemšanu nerunāsim. Kaut kāds vecs juristu perdelis? Protams. Tie tur Rīgā ar garajiem matiem jau nav nemaz cilvēki.

Otra lieta, kas ir krietni vien interesantāka par visādiem internetiem. Lūk, mums ir tāds punkts satversmē, ka baznīca esot atdalīta no valsts. Tālāk ne obligāti par Latvijas satversmes tapšanu, bet, piemēram, savācas "sabiedrība" un izdomā, ka vajag valsti. Nu, uz kādiem pamatiem balstīsim? Šitie kristieši nepiekrīt citiem kristiešiem, tur stūrītī sēž vispār ēbreji, kaut kur vispār rosās saintalogi. Skaidrs, ka desmit baušļus neievilsim, Toru arī - meklējam kopsaucēju. Kas, caurmērā, ar nelielu iedziļināšanos, izrādās nav nemaz tik sarežģīti. Bet, iedomājamies situāciju, ka tomēr 60 procentiem sabiedrības nemaz nav tik grūti to visu balstīt uz kādiem esošiem priekšrakstiem, un nekādu kopsaucēju nemaz neprasās. Ierakstām tur, teiksim, vārdu "kristīgās vērtības". I pošlo pojehalo. Labi vēl, ja vienam tas ir Vatikāns, citam miesta mācītājs. Nedod dievs uzrodas viens, kura skatījumam visi kristieši piekrīt, un māj ar galvu. Takš tiem 40 procentiem ir pizda, un konflikts neizbēgams. Tā vien šķiet, ka viena daļa austrumnieku problēmu bāzējas uz šī principa, ka kāds sajutās vairākumā, ar vienīgo taisnību. Es pat atļaušos spekulēt, ka Turcija ir viens sasodīti labs pierādījums šim principam.

Rezumējot, var jau ņemties, bet goda vārds, kad pienāks brīdis, ka man kaut kas nepatiks, jo traucēs - kraušu pa seju. Pēc tam mēģini ar preambulu sist pretī.