Tātad, ko iesākam ar brieža šķinķi, kas ir diezgan liess. Ok, ļoti liess. Ar aizlijušu vienu aci nebija pacietības čakarēties, tāpēc katlā nonāca pilnīgi liesa gaļa. No sākuma gaļu pārlejam ar ūdeni, piemetot lauru lapas, piparus un sāli, vāram to visu pasākumu līdz gandrīz sadegšanai. Par laimi zemapziņā šāds scenārijs tika paturēts, jo no tās liesās gaļas šā kā tā nekas tur iebiezināties nevar bez papildus reaktīviem, tādēļ citā katlā tiek iegāztas divas bundžas konservētu tomātu, un gaļa tiek pārkrauta pie tomātiem. Gaļa, protams, daļās pa frakcijām, tādēļ bažām par parazītiem vairs vispār nav pamata. Piedegušajā katlā tiek ieliets mazliet ūdens, un tas tiek likts vārīties, apmaisot visu piedegušo. Tad ņem lina gabalu no gambenizona atgriezumiem, un nokāš piedegušā katla novārījumu. Ja mājās nav gambenizona, var lietot sietu. Novārījumu pielej klāt gaļai ar tomātiem. Tur pat pieber visas mājās atrodamās kaltētās sēnes no pagājušā rudens, un sagriež vienu burkānu. Pievieno nu jau maltos piparus un, laika un svaigu vai saldētu pētersīļu trūkuma dēļ, persilādi. Kad šķidrums sāk aptrūkties, pieliek klāt vakar saldēto buljonu, kas pāri palicis no tā paša brieža rolmopšiem. Pašās beigās vēl pieber sauju rupjo rudzu miltu, un pielej trīs tējkarotes galda etiķa. Principā slēdz ārā, lai tas viss atpūšas. Tad, atgriežoties no traumām, uzvāra vakar iemērktās raibās pupiņas, un gaida, kad izbesījies students sāks gribēt ēst, lai pupas varētu apvienot ar gaļu, un to visu uzkarsētu vēlreiz. Neskatoties uz antibiotiku instrukciju, ir plānā uzrīvēt cieto sieru. Kas nedzer antibiotikas, var mēģināt likt arī krējumu, bet, manuprāt, neprasās.

Jā, daudzas sastāvdaļas ir ļoti grūti dabūjamas, bet pagaršojot padzisušo un ievilkušos virumu, ir to vērts. Nom, nom, nom. Pasniegt ar kādu seriālu.