9.maija pievakarē viss liecināja par to, ka Uzvaras parkā  tūlīt būs kārtīga lietusgāze, steigā uz svētku epicentru ieskrienu tuvākajā Āgenskalna bodē, kur  par 2ls iegādājos lietussargu. Tas izskatījās izteikti trausls, tāpēc pārdevēja manā klātbūtnē parāda, ka tas tomēr strādā. Kad vaicāju, vai ar to viss būs kārtībā, viņa atbild: „Pagaidām vēl jā.” Tikmēr uz ielām klaiņo daudzi pusmūža vīri, viens no viņiem ir piedzēries vairāk nekā citi. Viņš dodas iepazīties ar pieturā stāvošajām sievietēm, sasveicinās un turot rokas aiz muguras jautā, lai viņas uzmin, kurā rokā ir tas? Pamanu, ka abās rokās viņam ir banānu puses bez mizas. Asprātīgi.

Tad jau esmu pie Uzvaras parkā, kur kāda jauka meitene man uzdāvina avīzi „Ruskije Dnji”. Saku paldies un dodos pa asfalta takām parka telšu leiputrijā. Tur ir teltis, kurās dala lentes ar oranžām un melnām svītrām, teltis, kurās par brīvu var apskatīt ieročus un kara bildes un, tad ir vietas, kur iegādāties Simsonu piparkūkas, cukurvati un hēlija balonus. Viss maksā tikai vienu latu. Nolemju pagaidām vēl neko nepirkt un paejot nedaudz uz priekšu nokļūstu sentimentālā diskotēkā, kurā nofilmēju foršo dziesmu par mīlestību.

Ja arī sākumā vēl esmu bijīgs, tad drīz vien saprotu, ka cilvēki parkā ir diezgan aizņemti ar svinēšanu un staigāšanu apkārt. Ir arī daudz policistu un līdz šim neredzēta apsardzes firma ar nosaukumu „Strong apsardze”. Kādai dāmai gados izstāstu, kur iespējams sameklēt avīzes un krievu karodziņus, bet  kāds vectēvs no manis uzzina, kur atrast bērnam cukurvati. Viņi sauc mani par „maļčik”, un tas man patīk. Arī lietus met līkumu un kaut kādā veidā tieši virs parka ir gaišākas debesis nekā citur. Un tad seko jauni pārsteigumi. Man pretī nāk Marija Naumova ar baltām neļķēm un brūnu ādas jaku, es laimīgs paskatos debesīs un tur lido gārnis ar septiņiem īstiem gulbjiem. Tikmēr uz lielākās skatuves iznāk Ušakova sieva (skaista) un stāsta, ka pateicoties vienam  projektam daudzi jaunieši ir brīvprātīgi palīdzējuši kara veterāniem remontēt dzīvokļus, tāpēc labākie tagad tiek izsaukti uz skatuves un saņem pateicības. Neviens neaplaudē.

Uz skatuves tiek spēlēta „Kaķuša”, daži dzied līdzi, un es nolemju izmēģināt galveno svētku atrakciju - ēšanu. Godīgi sakot, esmu bijis daudzos latviešu svētkos – Paula ziņģēs, Imanta dienās un arī Positivusā, bet nekur man nav piedāvāts normāls šašliks. Šeit ir kādas 30 šašliku ēstuves, un šašliki izskatās ļoti nopietni. Ir gan cūkgaļas, gan vistas, gan jēra šašliki, visi pagatavoti uz oglēm bez elektrības un maksā no lata līdz divi piecdesmit. Apkalpošana notiek kā Padomju laikos. Samaksā kasē, saņem čeku un tad ej pie cepēja aprunāties. Katrs pats var izvēlēties mīļāko iesmu. Sliktākā lieta visā ir tā, ka cilvēkiem  nav kur sēdēt, galdiņi pie daudzajām ēstuvēm izskatās aizņemti no vakardienas, un tur nenotiek nekāda cilvēku rotācija. Visi vienkārši sēž ar līdzi paņemtajiem rasoliem, blašķēm vai riekstiņiem un dzen savā starpa klaču. Negribot ēst stāvus, mana izvēle krīt par labu pirmās klases čeburekam, kurš ir tikko eļļā vārīts un garšo labi.

Jā, bet narcises un neļķes cilvēkiem rokās ir daudz. Dīvaini, ka lielākā daļa ar tām ilgstoši staigā apkārt un noliek tās pie pieminekļa tikai tad, kad jādodas projām. Pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka ar puķēm rokās būt ir patīkamāk, kaut arī tik pat labi šis ieradums var pielipt no bieži apmeklētām bērēm. Lai arī cenšos, nespēju vairs atrast nevienu pazīstamu cilvēku. Tad ar akustiskajām ģitārām uz skatuves tiek spēlētas dažādas krievu dziesmas un pasākuma vadītāja piesaka grupu „Dava”, grupas solists gan izlabo nosaukumu, norādot, ka grupu sauc „Daba”.

Tuvojoties krēslai parādās aizvien vairāk cilvēku, pamanu arī dažas agresīvāk noskaņotas sejas. Nesagaidījis svētku salūtu nolemju doties projām un ceļā pie izejas saņemu vēl vienu dāvanu - maisiņu ar nosaukumu „Alternative”. Iekšā ir avīze par jauno krievu partiju Alternaķiv un kompaktdisks ar septiņdesmito gadu mūziku krievu valodā. Vēlāk braucot autobusā, uz centru dodas arī bariņš iedzērušu svinētāju, viņi savā starpā runā par to, ka, lai pasākums būtu izdevies pilnībā, vajadzētu pastaigāties pa staciju vai tirgu un „daķ kamu ta po morģe”. Centrs izskatās tukšs.             

Pētnieciskā žurnālistika, pētnieciskā žurnālistika. Kas īsti ir pētnieciskā žurnālistika? Ir pieņemts uzskatīt, ka tas ir žurnālistikas žanrs, kas pārsvarā sastāv no atbildēm uz jautājumu “Kurš cik un ko ievilcis nāsīs?”. Mēs esam naudas kalpi, tapēc mūs nenormāli piš, kur palikusi visa nauda. Bet vai tas ir galvenais? Kur mīlestība, saticība, miers, daba? Reāli vienīgā jēdzīgā žurnāliste līdz šim Latvijā ir bijusi Anna Brigadere, jo atmaskoja Dievu, Dabu un Darbu. Normāla beibe. Šoreiz iešu Brigaderes ceļu – atklāšu patiesību par šī pavasara plūdiem. Pirms lasāt tālāk, vēlos norādīt 2 iemeslus, kāpēc man ir tiesības kaut ko teikt par plūdiem – pirmkārt, studēju hidroloģju, otrkārt, šis raksts ir tapis sadarbībā ar Tomu Brici (to onkuli no laika ziņām). Toms laipni sniedza interviju, kuras laikā atklāja vairākus interesantus hidroloģiskus faktus par notikumiem Latvijā – valstī, kurā šobrīd neatrodos.

Pēdējo nedēļu laikā pa Latviju trakoja divi plūdi – ūdens plūdi un informācijas plūdi par ūdens plūdiem. Un nevarētu teikt, ka informācijas plūdi precīzi atspoguļotu patieso situāciju. Jāsāk ar to, ka ļoti daudz kas tika pārspīlēts. Televīzijas skatītāja Linda no Valmieras pat esot zvanījusi, lai pateiktu: “Pārstājiet celt traci, nav tik traki!” Un, piemēram, Jāņa draugs pirms gadiem Valmierā sava pagalmā makšķerējis, bet šogad nekā. Lielākā plūdu panika novērota LETĀ. Tā, kā zināms, pieder Einaram Repšem un “Papardes ziedam”. Bet tā ir tikai sakritība – plūdiem nav nekāda sakara ar seksuālo audiznāšanu. Kam ir izdevīgi celt paniku? Nē, Lemberg, šoreiz tie nav arī sorosīdi. Tas ir Krievijas spedienestu pirksts.

Lūk, vairāki fakti, kas liecina par Krievijas ietekmi plūdu lietā:

1. Kas īsti notika notika Ogrē? Kāpēc saplīsa tas dambis? Dambi sagrauza bebri,kas pec tam esot arī smējušies un upē iegāzuši Ogres mēru Bartašēvicu (viņs arī Pērkona solists). Televīzijas brigadei izdevies novērot, ka viens no bebriem īsi pirms graušanas esot uzvedies bravūrīgi un lamājies ar stipru krievu akcentu. Tiklīdz viņš pamanījis, ka operators viņu filmē, bebrs nomierinājies un, šķiet, pat atvainojies par savu liderīgo izturēšanos. Bet vai bebrs dambi grauza no brīva prāta? Bebriem patīk grauzt kokus. Dambis bija prosts zemes uzbērums. Jūs gribētu grauzt zemi? Nē. Bet, ja par to labi samaksātu? Tad drusku varetu pagrauzt, ne? Tātad bebriem tika samaksāts. Kāpēc kāds būtu ieinteresēts appludināt Ogri? Televīzijai interviju sniedzis kāds Ogres iedzīvotājs, kurš ir krievs, kas gadiem ilgi dzīvo Ogrē. Un pie visiem sūdiem viņš piemin to, ka ūdenī noslīcis arī viņa dators. Simt procentu, ka tajā datorā bija faili, kas varētu aptumšot Putina kristālskaidro reputāciju. “Man šī informācija jāiznīcina. Samaksāšu bebriem, lai iznīcina kaut kādu dambi. Pēc manis kaut vai ūdens plūdi.”

2. Ogrē spridzināja ledu. To zina visi. Klāt bija televīzija, radio, internets, peidžeri un Puddle of Mud ierakstīja savu jauno albumu ar sprādzienu trokšņiem fonā. Tajā pašā laikā ledus tika spridzināts Krāslavā. Kāpēc to neviens nezina? Abas spridzināšanas notika vienlaicīgi, un, protams, Rīgas ofisu planktonam vieglāk aizvlikties līdz Ogrei, nevis Krāslavai. Kamēr Ogrē jaunās māmiņas veido “Ice ice baby” fotosesijas ar saviem zīdaiņiem, tikmēr Krāslava tiek bombīta bez lielas ievērības. Krāslava, ja kas, ir tuvāk Krievijas robežai nekā Ogre. Es vispār nesaprotu, kāpēc kāds brauc skatīties to Ogres spridzināšanu. Tā taču tur ir katru gadu. Vispār Ušakovs varētu tur uzcelt to amonija nitrāta rūpnīcu Ogrē un reizi gadā apdzirdīt strādniekus, lai tie to upi uzlaistu gaisā. Loģiski – jābūvē tur, kur vajadzīgi sprādzieni.


3. Inguna Sudraba, kura neveiksmīgi mēģinājusi slēpt savu saistību ar Saskaņas Centru, pirms pāris gadiem sabārusi Nacionālos Bruņotos Spēkus par to, ka viņi bezjēdzīgi vadā žurnālistus sava helītī. Tas nozīmē, ka viņa bloķē objektīvās informācijas plūsmu. Kam tas ir izdevīgi? Tiem, kas grib celt paniku.

Muļķīgas, savsatrpēji nesaistītas sakritības? Ejam tālāk.

4.Vienā dienā medijus pāršalca ziņa, ka esot izskalotas vilciena sliedes posmā Madona-Gulbene. Sākotnēji paši Latvijas Dzelzceļa ļaudis esot teikuši, ka kaput esot apmēram 100 metru. Un par Latvijas Dzelzceļa spēcīgajām saitēm ar Krievezmi vispār nevienam nav šaubu – vilciens Rīga-Maskava kursē katru dienu. Ja neticat, piezvaniet Raivisam Dzintarsam.

Dzin-dzin-dzin, Raivis Dzintars neceļ.

Vēlāk tomēr izrādījās, ka izskalots apmēram 10 metru. Kas interesanti – šajā posmā pasažieru vilcieni nekursē, tikai kravinieki. Šeit tiek pārvadātas tās paciņas, ko jeņķi sūta saviem Afganistānas bralēniem. Tas ir uzbrukums ekonomikai. Ok, ok, kravu var nosūtīt arī pa citu maršrutu, bet, tā kā Latvijā ir viens no noslogotākajiem dzelzceļa tīkliem pasaulē (Krastiņš, M., 2012, pers.kom.), tad, protams, kaut kāds čakars bija. Pirmais hidroloģijas likums skan šādi (lasīt minorā): “Ūdens aizskalo visas pēdas.” Nebrīnītos, ja kāds to caurumu būtu izracis, pēc tam ļaujot strādāt hidroloģijas likumam.

5.Visi trakie plūdi bijuši Latvijas austrumu daļā, kaut arī citus gadus plūdu līdere ir Lielupe, kas šogad ir bijusi tik neievērojama kā ZZS viedoklis par jebko.

6.Izcilais hidrologs un Latvijas iekšlietu ministrs Kozlovskis vienu dienu ziņoja, ka pēc dažām stundām Daugavpils būšot dirsā, jo no Baltkrievijas nākot milzīgas ūdens masas. Sevišķi prasmīgi cilvēki esot izčekojuši Daugavu tajos satelītattēlos, lai redzētu, ka nekādu milzīgu ūdeņu Daugavā Baltkrievijas pusē nav. Tātad ūdens vests ar autobusu, bet, tā kā nav samaksajis par biļeti, izsēdināts. Tā nekādas masas no Baltkrievijas arī nesasniedza Latviju. Nav jābūt baigi asprātīgam, lai saprastu, ka Kozļiks maurēja, lai novērstu uzmanību no Krievijas.

7.Rēzeknē nekas dižs neesot applūdis. Vienīgi mākslas centrs un koncertzāle. Oi, oi, oi, pie Krievijas robežas applūdis mākslas centrs un koncertzāle? Neoficiāla informācija liecina, ka šī vieta speciāli tiks appludināta ik gadu līdz mirklim, kad Dziesmu svētkos par hedlaieri kļūs Filips Kirkorovs un Žerārs Depardjē. Ko rēzeknieši? Medijos ziņots, ka cilvēki bijuši priecīgi un braukājušies ar laivām. Kādi priecīgi? Pat Pļavniekos, ko plūdi nav skāruši, ļaudis ir bēdīgi un citreiz arī ar sasistām sejām. Rēzekne – Latvijas Ziemeļkoreja!

8.Vislielākā panikas cēlāja bijusi Valmieras pašvaldības atbildīgā beibe par komunikāciju ar medijiem, kas sūtījusi pa četrām relīzēm dienā, informējot, kādā dirsā viss tūliņ būs. Kad uzrakstīju viņai e-pastu, kurā lūdzu viņas komentāru par iespējamo Krievijas specdienestu ietekmi, viņa atbildēja, ka visa ar plūdiem saistītā informācija atrodama Valmieras mājenē. Uzmācīga pārspīlētas informācijas izsūtīšana un izvairīga atbilde uz konkrētu jautājumu? Hmm.

9.Dvietes atvara viģiks, kas kļuvis populārāks par Leonu Timmermani, visai Latvijai lika noticēt, ka tūliņ atvarā tiks ievilkti ne tikai tie visi, kas to būtu pelnījuši, bet arī Lielā talka, Labestības diena, Re:baltica, Ridžs Foresters un Juglas suņu patversme, jo tas ir kas nebijis, kas neiespējams un kas ļoti ļauns. Tā, protams, bija kaut kāda truba, caurteka vai tamlīdzīga herņa. Iedomājieties izlietni, kur lejā skrien ūdens. Nu, tā vienkārši bija tāda palielāka izlietne. Ok, paspiedīšu uz jūtām – iedomājieties, ka tajā izlietnē ir vīns, nevis ūdens! Kāpēc tāds viģiks radīts? Lai iebiedētu, protams.

Vai šie ir bijuši gadsmita plūdi? Vai applūdis ir viss? Tiem ļaudīm, kuriem ūdens ir iznesis visu iedzīvi, visticamāk ir diezgan pajāt, vai tie ir gadsimta plūdi, mēneša plūdi, plūdi Miss Universe vai plūdi DO IT! NIKE. Tiem, kas televizorā redzējuši sunīti ar plūdos savainoto ķepu, iespējams, tie bijuši gadsimta informācijas plūdi. Jā, Ogrei tie bijuši gadsimta plūdi ar atzīmi 10, bet Latvijas plūdiem kopā ar T.Briča kungu dodam 7 ar plusu. Gadsimta plūdi bija 2010.gadā – gadā, kad dibināti Texxxti.
Paulu Koelju un Bernards Šovs zina, ka ūdens ir dzīvs. Vai tas izdzīvo pēc plūdiem? Vai tas izdzīvo? Pēc plūdiem tas tikai piedzimst. Un ledus spridiznāšana ir tāds kā ķeizargrieziens.

Vai nav tā kā par vēlu rakstīt par plūdiem? Tā kā tie ledus blāķi kusīs līdz Pjāņiem, tad nē. Turklāt tāda ir ta pētnieciskā žurnālistika – jāiziet cauri visiem avotiem, visām piezīmēm, lai izdarītu secinājumus. Kā minets sākumā, šis pētījums lielā mērā balstīts uz sarunu ar Tomu Brici, kuras laikā drudžaini veicu pierakstus, ko vēlāk izvērst. Vienīgie pieraksti, kurus pati pēc tam nevarēju saprast, izksatījās šādi: “Plūdonis. Neko nav teicis. Esot miris. Iespejams, plūdos.”

Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva – tikai pārliecību, ka par šo savu nezināšanu man pieklātos just kaunu. Diemžēl man kauns ir tukša vieta, un Džeimsa Džoisa vārds, tā arī neieguvis nekādu spilgtu nozīmi manās asociācijās, zaudēja aktualitāti.

Nākamā reize, kad atkal dzirdēju šo vārdu, bija pērnajā vasarā Glāzgovas krodziņā “Nice & Sleazy”. Ar čomaku spēlējām spēli “Kurai no visām pasaules grāmatām tu gribētu būt autors?” Manu atbildi viņš nosauca par Classic Cliché (jā, “Noziegums un sods”, nu kas ir?), bet pats ar baigo lepnumu paziņoja savu erudīto izvēli – “Dublinieši. Džeimss Džoiss.” Tad arī sapratu, ka esmu iedzīta stūrī un, gribu vai negribu, kaut kad itin drīz man tomēr nāksies to Džoisu palasīt – un, cerams, pirms vēl par to būs kaut ko ieblogojusi Agnese Kleina vai kaut kas tikpat bilingvāls un stilīgs. Diemžēl es nokavēju, jo stilīgais trejdeksnis Jurģis Liepnieks pamanījās izdot abus slavenākos Džoisa darbus latviešu valodā. Es gan nelasīju tās Rolova tulkojuma drumslas, bet aizgāju uz grāmatu humpalām un nopirku to variantu, kuru uz angļu valodu ir tulkojis Džeimss Džoiss. Pirms metaties aizrādīt, ka latviski tulkojis ir Sodums, tad ziniet – visus darbus latviešu valodā ir tulkojis Rolavs, fucking visus! Pārējie tikai plaģiē. Ja neticiet man, paprasiet Armandam Leimanim.

Kā jau katrs labs izdevums, arī šis bomzīgais paperback’s sākas ar autora biogrāfiju. Tur es kārtējo reizi pārliecinos, ka šī pasaule ir negodīga miskaste, jo laikā, kad Džeimijs jau bija publicējis “Dubliniešus” un strādāja pie sava grāvēja “Uliss”, viņš dzīvoja Cīrihē un ēda sausu maizīti. Lasot biogrāfisko ievadu, jau paspēju pieķerties Džoisam, jo viņš ir tāds pat kā es un Sprīdītis – mētājies apkārt pa garlaicīgo Vakareiropu, bet savu dzimto pilsētu tāpat turējis savas sirds vissiltākajā kambarītī. Man par laimi ievads nav diez ko garš un itin drīz jau saturs vēstī, ka priekšā mani gaida 15 īsstāsti. Pirms ķeros pie tiem, paspēju uzzināt ko nedaudz satraucošu no sava drauga, kurš pamanījis, ka lasu attiecīgo grāmatu. “A tu zināji, ka viņš savai draudzenei rakstīja nenormāli piedauzīgas vēstules ar tādiem ļoti rupjiem īru vārdiņiem? Tās lasījis katrs sevi cienošs literāts!” Attraucu, ka tas man sāks rūpēt tikai tad, ja tos ļoti rupjos īru vārdiņus viņš būs iepinis ar savos stāstos, bet viss tas, ar ko viņš nodarbojies savā brīvajā laikā, uz mani neattiecas. Tā kā šīs nav nekāds vidusskolas referāts, bet nopietna publikācija, man ne prātā nenākt likt atsauces ne uz šādiem feļetoniem, nedz arī jebkādām citām literatūru izvarojošām saitēm, tāpēc, ja jūs man nenoticējāt par tām neķītrajām vēstulēm, bet tās jūs tomēr jūs interesē, izgūglējiet patiesību taču pašu.

Beidzot ķeros pie lasīšanas. Gaidas lielas, mazliet sāku svīst. Lai arī kopumā viņa rakstības stils man patīk, melotu, ja teiktu, ka tas ir ārkārtīgi spridzīgs. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka mans attention span ir aptuveni 20 sekundes, vai arī absolūtā neorientēšanās Dublinas plānojumā, taču nekādi nepamet sajūta, ka daudz vairāk spētu novērtot rakstīto, ja prātā redzētu spēcīgas atmiņu ilustrācijas katru reizi, kad viņš pieminētu kādas ielas nosaukumu. Tas, protams, ir nieki, jo ticu, ka daudzi “Dublieniešu” fanboji tomēr paši attiecīgajā pilsētā nemaz nav bijuši vai arī ir bijuši tā kā es – tikai lidostā, tāpēc nemetu plinti krūmos un turpinu lasīt tālāk, gaidot sajūsmu. Nevaru nepieminēt, ka brīnišķīgs grāmatas papildinājums ir Robina Žaka zīmējumi pie katra stāsta. Lielākoties tie brīnišķīgi ir tāpēc, ka klaji nekontrastē ar tiem tēliem, kādus esmu tos iedomājusies lasot, kā reizēm mēdz notikt. (Vienmēr atcerēšos, par cik pretīgu neglīteni ilustrācijās bija pataisīts lēdijas Čaterlejas mīļākais, kamēr manās iedomās tas vienkārši bija rižs Raiens Goslings.)

Pārstāstīt 15 stāstus nebūtu prāta darbs gluži tāpat, kā prāta darbs nebūtu arī pārstāstīt visas banālās sajūtas, kas mani pārņēma, šos stāstus lasot, tāpēc pirmoreiz šīs recenzijas laikā es attopos iedvesmas krustcelēs. Ko tad vispār var uzrakstīt grāmatas recenzijā, lai tā nebūtu a) garlaicīga b) debīla? Es nezinu, tāpēc rakstīšu vienkārši visu to, kas pats no sevis secīgi ienāk prātā.

Mani nemīļākie stāsti bija “Ivy Day In The Committee Room” un “The Mother”. Tur nebija nekā daudz smieklīga un arī nekādu spēcīgu punch-line ne. Varbūt bija, bet tad starp tiem vārdiem angļu valodā, kurus es nesapratu, līdz ar to arī nespēju uztvert adekvāti. Tomēr, lai arī saku, ka šie ir mani nemīļākie stāsti, nebūt nebija tā, ka man tie besītu. Nebūt ne, tie bija patīkami, generic stāsti, kurus tu izlasi un itin drīz aizmirsti, nejūtoties neko daudz zaudējis. Man šķiet, ka tā ir labas grāmatas pazīme, ja stulbākās vietas tajā nemaz nav ļoti stulbas. Vēl man arī patīk Rundāles pils un fizkultūra.

Visvairāk no visiem stāstiem mani aizkustināja “A Painful Case”. Tas bija drūms un kruts, un tajā bija arī šis tas no patiesības, piemēram, par nelaimīgu mīlestību. Stāsta galvenais vīrietis dzīvo tādā Dublinas rajonā, kas nav moderns, ļauns un pretenciozs, jo tādi viņam besī. Tas tiek paziņots gandrīz pirmajā stāsta teikumā, līdz ar to man nav pārāk ilgi jāgaida, lai saprastu, ka šis stāsts man patiks, jo arī es esmu drusku heiterīte, līdz ar to noteikti varēšu vietām labi asociēties. Es neatstāstīšu sižetu, lai to neizbojātu tiem, kas plāno “Dubliniešus” izlasīt, bet vienu teikumu es iecitēšu gan, lai jūs labāk saprastu, kā veidot attiecības ar pretējo vai arī savu dzimumu. “Love between man and woman is impossible because there must not be sexual intercourse and friendship between man and woman is impossible because there must sexual intercourse.” Nu labi, es mazliet izmainīju to teikumu, ko citēju, uz to pusi, kas man šķiet tuvāk patiesībai, bet kāda tam nozīme, jo tas jums tāpat nenozīmē to pašu, ko tas nozīmē man, bet savus teikumus jūs varēsiet atrast šais īsstāstos tikai gadījumā, ja tos lasīsiet paši, nevis tērēsiet laiku uz – dafuq – recenzijām?

Visu lasīšanas laiku mēģināju paralēli ne tikai iedziļināties stāstā, bet arī skatīties uz visiem tiem uzrakstītajiem teikumiem tā, it kā es apzinātos, ka tos ir rakstījis kaut kāds cilvēks. Tā man ir vislielākā maģija – saprast, kā un kāpēc tas cilvēks ir tieši šādi veidojis teikumu, un ne citādi, un cik labi viņam tas ir izdevies. Ja tas izdodas labi, tad šādi lasīt ir teju neiespējami, jo visu laiku sanāk iegrimt stāstā, zaudējot modrību uz stāsta uzbūvi. Tas skanēs ļoti bramanīgi, bet es bieži aizdomājos par ar sižetu nesaistītām lietām, jo Džoisa rakstība bija tieši tāda, kādu es iztējos esam teju jebkura laba 19. gadsimta nogalē dzimuša un angliski runājoša autora rakstību. Es saprotu, ka raut ārā no konteksta drīkst tikai caurus zobus, bet es nevaru arī sevi pašu izraut laukā no tā konteksta, kurā esmu lasījusi to, ko jau esmu lasījusi, un dzīvojusi jau tajā laikā, kuru pats autors nekad nepiedzīvoja.

Lai arī konkrēti jums no tā ne silts, ne auksts, es tomēr gribu piefiksēt, ka man patika “Dublinieši”, taču nejūtu sevī grūti apkarojamu vēlmi tagad ātri, ātri izlasīt arī visu pārējo, ko Džoiss ir sarakstījis. Anotācija uz mana izdevuma aizmugurējā vāka vēstī, ka Džeimss Džoiss ir viens no tiem retajiem vīriem, kas nav publicējis neko citu, kā tikai māsterpīsus. To es cienu un apskaužu, bet tad atkal – es tā arī nekad “Dubliniešu” laikā nesajutu to, ka mani personīgi būtu apgrābstījuši ģēnija pirksti, kas liktu tvīkt no sajūsmas un baudas. Ar to, protams, es nesaku, ka tā obligāti ir viņa vaina, nevis manējā. Tā visticamāk ir manējā vaina, un tas man ļoti patīk un mierina. Agrāk man skauda uz visiem tiem zubriem, kas bija paspējuši visu izlasīt pirms manis, visu noskatīties pirms manis un visu arī noklausīties pirms manis, bet tagad vairs neskauž, jo kāda starpība. Labāk izlasīt to tad, kad tas pie tevis arī atnāk un tu novērtē un priecājies, nevis izlasīt tad, kad esi stulbs lohs, kurš neko nerubī vai arī rubī, bet ne tik ļoti, cik varētu rubīt kaut kad vēlāk.

Iesākot šo textu, sevī loloju klusas ambīcijas pārdefinēt grāmatu recenziju būtību, bet, esot pie šī texta beigām, saprotu, ka labāk izvēlētos likt grāmatu recenzijām bankrotēt. Nē, nopietni – kam tas ir izdevīgi? Labāk lasiet daiļliteratūru, nevis viedokļus. Uz pēdējiem jūs esat spējīgi arī paši, bet ne visi no mums ir spējīgi uz to pirmo. Čauzī!

Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

Interesanti, ka šis atgadījums norisinājās tieši Lielajā piektdienā – Krusta ceļa dzimšanas dienā – , kas simbolizē Jēzus Kristus ceļu pretī nāvei, turklāt šiem svētkiem raksturīga gavēšana un klusums. Teiksit – sakritība? Iespējams. Tomēr augstākie spēki lēma arī šim ceļam būt tikai simboliskam, un karstgalvjus atpestīt ieradās divi helikopteri un vairākas glābšanas laivas. Lai gan sākotnējā informācija medijos vēstīja, ka aizpeldējušo skaits ir, kā jau minēju, „aptuveni 500”, oficiāli izpestīti tika apmēram uz pusi mazāk bezrūpīgo makšķerētāju. Glābšanas operāciju eksperti raksturoja kā veiksmīgu, cietušo tik pat kā nebija un ar tik sīku vienību kā komentāru sniegšanu (nejaukt ar snigšanu) šajā sakarā neviens neķēpājās.

Turpinot tikpat konspiratīvā garā, daudzus interneta lietotājus satrauca fakts, ka no notikumu epicentra netiek rakstīti tvīti un sūtītas fočenes. Daži lēsa, ka neviens cilvēks nevar vienlaikus reģistrēties gan kā Twitter lietotājs, gan kā zemledus makšķernieks, citi vainoja telefona operatorus par to, ka virs ūdens trūkst tīkla pārklājuma, bet atlikušie vispār zaudēja cerības, ka kaut kas tāds ir noticis. Lai gan atsaukšanās uz citu cienījamu autoru darbiem mūsdienās tiek uztverta kā nepārprotama zīmēšanās ar zināšanām, man tomēr nāksies to darīt, jo šī atgadījuma līdzība ar Rūdolfa Blaumaņa kases grāvēju – noveli „Nāves ēnā” – šoreiz nepaslīdēja garām nevienam latviešu klasikas cienītājam.

Tieši šogad visu laiku ievērojamāko latviešu tautības personību trešās vietas ieguvējs svinēja apaļo 150 gadu jubileju, kam par godu Valmierā tika organizēts teātra festivāls. Bet kurš normāls cilvēks tad to vispār pamanīja? Tāpēc vērsim pie ragiem ķērās gan episkais jokdaris Fredis, gan ekoloģiskais Valmiermuižas aliņš, kuri bija gatavi atbalstīt notikumu, pielīmējot sev kuplas ūsas īstā Blaumaņa garā. Diemžēl visi to uztvēra kā kārtējo propagandu cīņā ar prostatas kaitēm, un Rūdis atkal palika bešā. Tad nu nekas cits neatlika kā jubilejas aktualizēšanas pasākumos iesaistīt valsts prezidentu Andri Bērziņu, kam tika lūgts ar noveli „Nāves ēnā” salīdzināt notikumus valdības koalīcijā. Arī ar to nebija gana – latviešu tauta spītīgi atsacījās ne tikai kaut kā īpaši godāt Blaumani, bet vispār necēla ne ausu, izlikās, ka tas Blaumanis te vispār ne čiku, ne grabu.

Turpretim plaša mēroga akcija Lielajā piektdienā lika novelei „Nāves ēnā” tapt daudzinātai i pilīs un muižās, i sētiņās. Notikumam bija arī blakus ieguvumi – pirmkārt, Latvijas vārds izskanēja pasaulē – , un par latviešu drosmīgajiem beachgoers (pludmales cienītāji – google translate piez.) vēstīja pat ziņu monarhā BBC. Otrkārt, šis traģiskais notikums ar laimīgajām beigām uzskatāmi atklāja, ka ir jāparāda nikna dūre ēnu ekonomikai, jo tad valstij būs līdzekļi, lai grūtā brīdī savam kalpam varētu sniegt palīdzīgu roku. Nākamreiz uz bildītēm sociālajās kampaņās par nodokļu maksāšanu būs vientuļi makšķernieki milzīgas jūras vidū, zem kurām vēstīs „Tas var būt kļūt par tavas dzīves pēdējo kruīzu” vai arī „Ekonomikas ēnā”. Nu, par to galu galā, lai domā Mooz vai Inspired jaunie censoņi, pričom te es. Treškārt, ja kāds tiešām ir lasījis noveli „Nāves ēnā”, atceraties taču, ka visi uz ledus gabala esošie ļoti labprāt mielojās ar zirga gaļu, tā kā ieguvēji bija arī tie latviešu uzņēmumi, kurus nomāca ēna par šī nepareizā liellopa gaļas klātesamību konservos un citos gaļas pārstrādes izstrādājumos.

Vai tiešām joprojām uzskatāt to par nejaušību? Nelaimes gadījumu? Nedomāju gan. Ja godīgi, es nebrīnītos, ja pēc diviem gadiem, kad tikpat apaļu – 150 gadu – jubileju grasās svinēt Rainis, notiks kāds it kā nelaimes gadījums saistībā ar citu latviešu vidū iecienītu nodarbi – kūlas dedzināšanu. „Uguns un nakts!” tad visi kliegs, un sāks godāt Raini, jo citus mārketinga trikus – piemēram, uzņēmuma „Rita” speciāli uz jubileju pašūtos svītrainos peldkostīmus – neviens, protams, nebūs pamanījos.

Ja nu tomēr esat tik naivi un ticat mediju versijai par šī notikuma apstākļiem, iesaku pieprasīt visus bļitkotājus piespiedu kārtā iesaukt armijā. Tāda neatlaidība ceļā uz mērķi un miera nezaudēšana dzīvībai bīstamos apstākļos ir tikumi, kurus nedrīkstētu laist zudībā kaut kādu stulbu zivju dēļ.

Nomest svaru, iemācīties franču valodu, biežāk braukt pa zaķi un vairāk dzert – tās ir klasiskas jaungada apņemšanās, kas visbiežāk neizdodas, jo tā ir klasika. Klasiku sev kapā līdzi paņēma Mocarts, tāpēc mūsdienās tas vienkārši nevar izdoties. Mēs (es un Nils Ušakovs) dzīvojam laikā, kad jauns gads ir jāsāk ar ko modernu, aizraujošu. Par polittehnologu dēvētais laikmeta eksperts Jurģis Liepnieks pirmajā janvārī varbūt vēl gulēja gultā turka pozā, bet otro gada dienu jau uzsāka kā inovatīvs sieviešu dzīvesstila žurnāla „Playboy” virsaitis. Līdz ar to Jurģa dzīve kļuvusi par sprīdi jestrāka, jo beidzot atlicis laiks kārtīgi izslēpoties ar plikām meitenēm. Neoficiāli avoti vēsta, ka viņš to darījis tik virtuozi, ka brāļi Dukuri uzaicinājuši Liepnieku piedalīties Soču olimpiādē.

Tā Jurģis dziedādams nostrādā pārbaudes laiku, lasītāju skaits pārsniedzis Latvijas iedzīvotāju skaitu, Absolut plēšas ar Ballantines par iespēju reklamēties žurnālā, augšāmceļas tās „Playboy” modeles, kas jau mirušas, Saeimas bufetē var nopirkt zāli. Šo utopiju pārtrauc zibens no skaidrām debesīm – „Dienas mediji”, zem kā tupeles ir arī plejbojs, nolemj neturpināt sadarbību ar galveno redaktoru Jurģi Liepnieku jeb vienkārši atlaiž. Jā – Latvijas žurnālistikas Žanna D`Arka tiek mesta uz sārta. Šāds notikumu pavērsiens Jurģi satriec, un viņš savu sāpi par notikušo izklāsta tviterī, puaro.lv, nozare.lv, tv3, LR un gan jau vēl kaut kur. Emocijas sit tik augstu vilni, ka turpmāk tekstā Jurģi saukšu par Hose Antonio, bet Jūs tikmēr manabalss.lv varat uzrakstīt petīciju par publisku „Playboy” atņemšanu Šķēlem.

Hose Antonio uzreiz ir skaidrs, ka viņa atlaišanu ietekmējis par trim oligarhiem dēvētais Andris Biedriņš Šķēle. Viņam nav Šķēles telefonnumura (var saprast – man arī nav), tāpēc viņš palūdz kādai citai personai paprasīt Šķēlei, kas notiek. Tā Hose Antonio saņem atbildi, ka Šķēle būtu ar mieru saglabāt darba attiecības ar noteikumu, ka Hose Antonio uzraksta atlūgumu bez datuma uz Jurģa Liepnieka vārda, ko Šķēle varētu izmantot mazākā pārkāpuma gadījumā. Hose Antonio par šādu attieksmi ir sašutis un nolemj ar to dalīties tviterī – viņš nofotogrāfē vēstuli, kurā aizkrāsojis ziņas pienesēja vārdu. Diemžēl viņa izvēlētais tonis ir pārāk gaišs, lai spētu noslēpt to, ka tumsas spēku ziņnesis ir par Šķēles kranci dēvētais Mārcis Bendiks. Toties viņa dzīve ir pārāk raiba, lai es noticētu tam, ka Hose Antonio nav pamanījis, ka Bendika e-pastu var saredzēt galīgi labi.

Vēsts Hose Antonio tā satriec, ka viņš nolemj neturēt sveci zem pūra un atklāt patieso iemeslu, kāpēc īsti viņš nepatīk Šķēlem. Nē, tas nav tāpēc, ka pēdējā „Playboy” numurā Andra Šķēles horoskopā būtu norādīts, ka tiks atņemta nauda vai sadots pa muti. Un, protams, protams, protams, tas nekādā veidā nav un nevar būt saistīts ar Liepnieka profesionālo darbību. Tas tikai tāpēc, bērniņ, ka audz - pirms 10 gadiem Hose Antonio izdukurējis Kristiānu, ko vēlāk apprecējis Andris. Vo, tā ir – ja Tu kādu pis, Tu pis arī šī cilvēka nākotni, kas diemžēl ir neparedzama. Tā šķiet, ka tikai pisies, bet nē – īstenībā bojā attiecības ar nākamo Latvijas īpašnieku. Vispār droša seksa komplektā būtu jāiekļauj ne tikai prezervatīvi un cimdi, bet arī lāpsta, ar kuru iedot partnerim pa galvu, lai pēcāk neko neatceras – tas var nosargāt nākotni (līdzīga iedarbība ir alkoholam). Tviterī izskan arī pieņēmums, ka Šķēle savu sievu krāpj, tiesa, tikai ar noteikumu, ja viņam vēl stāv (krāns – red. piez.). Paralēli Hose Antonio retvīto sevis slavinošu vārdu gūzmu, raksta esejas un sniedz intervijas dažādiem medijiem. Ceru, ka šajā visā tracī viņam pietiek laika arī tiem kaušanās treniņiem vai kādai labai filmai.

Godīgā prese jūk prātā un zvana visiem pēc kārtas. Gorbunova saka, ka nekomentēs, Kotam arī trīs nulles, Šķēle tikai mīl šo valsti un teic, ka Liepnieks dzīvo pagātnē (ir vecmodīgs), vienīgi nenoskaidrotas nozīmes Gavars saka, ka Jurģim bijušas problēmas ar uzvedību – viņš „iestājies par marihuānu”. A kas? Labi, ka nav iestājies „Vienotībā”.
Tikmēr sākušās spekulācijas par to, kurš tagad ieņems „Playboy” galvenā redaktora vietu. Nav šaubu – tas ir svarīgākais medijs Latvijā, ja virsaišu maiņa Eiropā radījusi tādu rezonansi. Ja līdz šim bijām plānojuši, ka Uzvaras pieminekļa vietā vajadzētu būvēt Texxxtu biroju ar 63 bāriem, tad tagad pat varētu atļaut tur izveidot to Raudu mūri, kurā kāda vietiņa būtu arī Liepnieka epopejai. Pie šī pieminekļa kādu dienu satiktos Šķēle, Lembergs un Dukuri, lai nospriestu, ka izmērs nav izšķirošs, un ietu izdemolēt Zatlera dzīvokli.

Aizjūru Miss Info Zane Peneze reiz paziņoja, ka Texxxti ir veids, kā viņa uzzina par to, kas notiek Latvijā. Nav noslēpums, ka Latvijā valda divu veidu oligarhi – tie, kas brokastīs rij ASV karoga zvaigznes (sorosīdi), kā arī Putina roklaižas (krievi). Lai uzzinātu par svarīgāko Latvijā, atliek noskatīties kādu labu piedzīvojumu par amerikāņu piedzīvojumiem Maskavā, piemēram, „A Good Day To Die Hard”. Latviski to dēvē par „Viscietāko riekstu”, bet portugāliski filmas nosaukums ir „Nunca e bom dia para morrer” („Nekad nav laba diena nomiršanai”), tāpēc tā globāli nav iespējams saprast, ko īsti simbolizē filmas nosaukums.
Pirms došanās uz kinoteātri biju ļoti satraukusies – skatīties piekto „Die Hard” man ir kā satikt džeku, ko vienmēr esmu mīlējusi, bet piecus gadus neesmu redzējusi.

Džons Makleins (Brūss Viliss Lācis) savas brīvdienas pavada šaujot mērķī un pētot dokumentus, kas nepārprotami norāda, ka viņa sen nesatiktais dēls ir 1,87m, turklāt sastrādājis kaut kādus mēslus, par kuru viņu tagad liks ķurķī Maskavā. Makleinam besī, ka līdz šim īsti nav bijis laika ģimenei, tāpēc viņš ņem piemēru no Žerāra Depardjē un dodas uz Krievzemi glābt dēlu un nogalināt pa kādam mūlāpam. Tur diemžēl viņu nesagaida Krievijas pase, Putina rokasspiediens un šņabis, bet gan jautrs taksists. Makleins mēģina ar taksistu sarunāties krieviski (šis ir filmas jautrākais moments), šoferis par to viņam uzdzied šo to no Frenka Sinatras. Abi nolemj, ka honorārs par braucienu nav jāpiešķir – tāpat jau gana daudz ciešanu.

Brūss Vilis Plūdonis demokrātijas galvaspilētā Makavā ierodas dienā, kad tiek tiesāts viņa dēls Džeks kopā ar kaut kādu pavecāku kungu. Sēdes laika, protams, uzsprāgst tiesas nams un Džeks ar to veci aizmūk. Sprādziens ir diezgan spēcīgs, jo visa tā māja uzlido gaisā un Brūss Viliss pat nokrīt, sasit galvu un nolemj iet sasveicināties ar dēlu. Mazais Makleiniņš pasūta fāteri nafigās, iesēžas Gazprom gonkā un lasās lapās, jo viņam uz pēdam min jau kaut kādi ļaunie, kas grib novākt, pirmkārt, to veci, otrkārt, arī Makleiniņu. Brūsam V. tas ne pārāk patīk, tāpēc viņš nolemj visai tai varzai dzīties pakaļ, bet – vai, manu, vai – viņam nav vāģa. Brūss situāciju risina, uzlecot kādam Mersedesam, no tā izkāpj slikts krievs ar zelta ķēdi, nolamā Brūsu, par ko viņam tiek atņemta gan mašīna, gan pāris zobi. Apraudos.

Mazā Makleina Gazprom mašīnīte visai filigrāni traucas cauri ielām, bet ļauno milzu bruņumašīna, protams, savā ceļā sašķaida pilnīgi visu. Brūss izvēlas vidusceļu – viņš gonkošanai neizmanto ielas, bet gan citas mašīnas. Tā filmas pirmajās 15 minūtēs gaisā tiek uzlaista apmēram puse no 92 miljonu dolāru lielā budžeta, kā arī noskaidrojas, ka Makleins juniors strādā CSI un viņa misija ir izglābt to veco mudaku, jo, izrādās vecajam nabaga mudaciņam esot fails, kurā atspoguļots, kā kaut kāds Viktors īstenībā ne tikai uzlaidis gaisā Černobiļu, bet grasās to pašu izdarīt ar visu pasauli. Pizģec.

Džeka jaunību uzvar Džona pieredze - dēlam no tēva atkratīties neizdodas, un ceļu viņi turpina kopā. Džeks tik ļoti sašūmējas par savām nosmērētajām ūzām, ka nervi neiztur un viņš saplēš fātera telefonu. Arī Brūss Viliss nav pārāk jautrā noskaņojumā, jo viņu nebeidz mocīt džetlags. Cerību stariņu iedveš pēkšņi uzradies piecpadsmit kilogramīgs (tā kā 15 kg kultūras) automāts. Vecais krievs lēnā garā kļūst par vecā Brūsa grūpiju un neveikli mēģina uzsākt sarunu, vaicājot, vai Makleins pirmoreiz ar pīpi uz jumta ar ieročiem. Dīvainā kārtā tas atver Džona Cietā Rieksta čaumalu, un pēc mirkļa viņi jau runā par to, cik ļoti nožēlo, ka nav spējuši atlicināt gana daudz laika bērniem. Šo epizodi ir režisējusi Inta Gorodecka, jo to, protams, noklausās Brūsa Vilisa dēls un pusdienās norij kādu kamolīti.
Džons Makleins ir izkratījis sirdi, tāpēc viņam izdodas piekukuļot kaut kādus miskastniekus, kas ielaiž jautro trijotni (Džeks, Džons, krievs) viesnīcā, kur viņiem jāsapako krieva meita Solnuška, lai kopīgi pamestu valsti. Tātad viesnīca ir kā debesis – tur var tikt tikai pēc grēku izsūdzēšanas un kukuļa. Šajā mirklī es saprotu, ka esmu redzējusi gana daudz bojeviku – nospriežu, ka kaut kas nav tīrs, pirms paša Brūsa Vilisa. Tā arī ir – Solnuška ieradusies kopā ar sliktajiem krieviem, lai sagūstītu veco krievu (savu tēvu) un athujarītu abus amerikāņu varoņus, un galvenie ļaunie varētu netraucēti tīties uz Černobiļu. Kamēr vidēji sliktie krievi dejo stepu, grauž burkānus un pāris reizes iepļaukā viscietākos riekstus, abi rieksti tik ņirdz, jo viņiem, protams, ir paslēptie ieroči, kurus izmantot „Nomest ieročus, gulties!” situācijās. Tā viņi pāris reižu iesper katram sliktajam un ar saviem divdesmit kilo automātiem aizlec aiz bāra, lai pa slīpo sašautu griestus, kas sagāžas virsū sliktajiem. Kamēr tie vaimanā, tikmēr Džons un Džeks šos sašauda. Sīkums, bet patīkami.

Atlikušie ļaunie dzenas pakaļ jaukajai ģimenītei, apmēram divtūkstoš septiņsimt reižu aizšaujot garām. Cietajiem riekstiem ne pārāk patīk šāda izturēšanās, tāpēc viņi nolemj kādus četrdesmit stāvus izkrist cauri celtniecības stalažām. Tā kā viņi jūtas lieliski, viņi daudz nečinkst un mēģina neuzkrītoši pazust. Uzdevumu neapgrūtina arī kāda pazīme, kas viņus būtiski atšķir no citiem ļaudīm ielās – skaistie, bet tomēr asiņainie purni.

Skaidrs, ka sīkais Makleins ne tikai nefano par savu fāteri, bet arī nav redzējis nevienu no iepriekšējām „Die Hard” filmām, jo domā, ka tagad viss pagalam – ļaunie sagūstījuši veco krievu un pazuduši līdz ar galiem. Neko – Brūss Vilis Lācis tikai noņirdzas par mazā Lācīša plānu padoties, izrauj viņam no vēdera lodi, un nepaiet ne pusstunda, kad abi jau pie kaut kāda čečenu kluba nozog mašīnu, kas pilna ar ieročiem un šampanieti (šīs lietas vienmēr ir mašīnās pie čečenu klubiem), lai mērktu uz Černobiļu.

Tikmēr ļaunie ar nolaupīto krievu jau kaut kādos karnevāla tērpos torčī pa Černobiļu, līdz izrādās, ka īstie ļaunie tomēr ir Solnuška ar veco krievu. Izrādās viņa vajāšanas stāsts un visa tā herņa par to, kā kāds cits sliktais uzlaidis gaisā atomreaktoru, bijuši meli. Tātad – arī viņa uzticamais sargs Džeks ir aptīts ap pirkstu.

Abi Makleini par to vēl neko nezina un, ierodoties Černobiļā, uzvelk ādas kostīmus, vienojas, ka diena ir bijusi „fun”, un Brūss Vilis aicina doties iekšā, jautri uzsaucot: „Let`s go and kill some motherfuckers!” Ja viņi ir spējīgi dažu stundu laikā ar vāģi no Maskavas nokļūt Pripetē, tad nevajag brīnīties, ka viņiem arī ātri pielec, ka visi ir vazāti aiz deguna. Krievs gan mēģina abus Makleinus iežēlināt ar savu sauso klepu – man šķiet, ka pat Milda no Ugunsgrēka uz šito neuzķertos. Tālab tiek nolemts nošaut pilnīgi visus. Solnuška nav dura – viņa saprot, ka šaut prot daudz sliktāk nekā es, tāpēc nolemj tīt makšķeres un ieliec helikopterā. Tālākie notikumi mazliet atsit „Die Hard” 2.daļu (tā ir mana mīļākā) – Brūss uzlec lidojošam helikopteram, kurā ātri vien izstrādā savu maģistra darbu fizikā. Maģistra darbā viņš no helikoptera izgrūž vāģi, kas tomēr ir pieķēdēts pie tā helikoptera. Tas nozīmē, ka ļaunie vairs savu braucamo nespēj vadīt, jo tas zaudējis jebkādu līdzsvaru. Pa to laiku mazais Makleiniņš sadod pa muti vecajam krievam un izmet viņu svaigā gaisā, kur viņu gabalos sagriež Brūsa Vilisa maģistra darba helikopters. Viss uzsprāgst, gan jau arī tā Ļeņina statuja, kas stociskā mierā noraudzījusies šajā trādirīdī.
Tēvs un dēls no kādu trīsdesmit metru augstuma iekrīt baseinā, kas atstāj šādas tādas sekas – abi ir gatavi runāt kaut kādas tēvu-dēlu lietas, atzīties mīlestība, kā arī atgriezties ASV. Lielā rieksta meita un mazā rieksta māsa, kas nemitīgi zvanījusi fāterim, ir starā, jo domā, ka abi ir atveduši pa pudelei šņabja.

„A Good Day To Die Hard” ir skaista filma. Tā pierāda, ka arī tiem tēviem, kas strādājuši tik daudz, ka nav pamanījuši, kā izaug viņu bērni, ir iespēja laboties. Tas nekas, ka tas notiek pēc nez cik gadiem – atliek vien aizbraukt uz otru pasaules galu, nogalināt tik cilvēku, cik nepieciešams, sašķaidīt vairāk mašīnu nekā Krievijā gada laikā saražo, uzspert gaisā kādu pilsētu. Galvenais - nekad un nekam nepadoties. Varbūt vienīgi plikpaurībai.

Oskari, Oskari, Oskari. Vēl pāris stundas un tie tiks paziņoti. Kas būs gada filma? Vecāki ar bērniem saka, ka tā būs pseidofoilozofiskā „Pī Dzīve”, kinomīļi akli tic, ka tas būs vēsturiskais „Linkolns”, bet bukmeikeri liek savu naudu uz Bena Afleka „Argo”. Kāpēc tieši „Argo”? Jo tas ir Bens Afleks un viņam seko nauda. Bens ļoti labi zina, ka nekad nedabūs Oskaru tikai par to, ka ir labs aktieris, tāpēc viņš ir ne tikai labs aktieris, bet arī režisors un, lai tas neizskatītos pēc kaut kāda blefa, viņš kļūst arī par filmas producentu. Tas ir gandrīz kā būt par Nescafe trīs vienā. Ātri un efektīvi. Tā Bens Afleks filmē patriotisku un politisku filmu, izpatīkot visai Holivudai.

Un „Argo” nav nekāda haltūra. Tas ir patiess stāsts par revolūciju Irānā ar sešiem ASV diplomātiem, kuri, baidoties no drošas nāves, slēpjas mājā un gaida, kad Bens Afleks ieradīsies viņus izglābt. Jā, Bens savā intervijā dalās pārdzīvojumā, ka sākumā viņš neko nefilmēja. Viņš veica rūpīgu pētījumu. Skatījās dokumentālās filmas, lasīja dažādus sižeta atstāstus un ataudzēja tik garu un gudru bārdu, ka sieva ar viņu vairs negribēja bučoties. Tikai pēc tam viņš sāka filmēt un aizbrauca uz Turciju, kas nav tas pats, kas būt Irānā, bet tomēr diezgan līdzīgi.

Kad pirmo reizi skatījos „Argo”, no garlaicības paspēju piedzerties. Otrajā reizē piedzēros vēl vairāk, tāpēc trešajā reizē no alkohola atturējos un nopirku vienkārši vīnu. Jāsaka, ka interesants ir tikai filmas sākums, kad notiek uzbrukums vēstniecībai. Vēstnieki cenšas aizsargāties un panikā dedzina papīrus, kamēr pie sienas ir bilde ar irāņu varonī samestām šautriņām. Tā ir arī filmas spraigākā vieta. Tālāk seko gari dialogi ar asprātīgām piezīmēm. Piemēram, „Argo fuck yourslef” tiek atkārtots tik bieži, ka cilvēki internetā jau diskutē par to, vai tas vispār bija joks? Jā, tas bija joks. Diezgan slikts joks. Nedaudz labāks ir apgalvojums, kurā kāds irānis stāsta, ka pirms revolūcijas Irānā, 40% no visām kinofilmām aizņēma pornogrāfija. Tie, protams, ir gaumīgi meli.

Šī ir viena no tām filmām, kuru skatoties, pēkšņi var pieķert sevi pie tā, ka esi sācis domāt pavisam par ko citu un tāpat sižetā nekas nav palaists garām. Tas ir tāpat kā būt labā dzejas lasījumā, skatīties uz parketa grīdu un saprast, ka laukā ir fantastisks laiks. Un tā dara arī filmas galvenie varoņi, viņi sēž mājās un sacenšas par to, kurš būs garlaicīgākais no visiem. Uzvarētājs netiek noskaidrots, jo ierodas Bens Afleks, viņš kā CIA aģents visu filmu ir ļoti skumjš, sēro par dzimtenē atstāto sievu un nemitīgi apgalvo, ka ir atbildīgs. „Es esmu atbildīgs par jums,” viņš saka diplomātiem un ar šo citātu iepatīkas visām kinoteātra sievietēm.

Filmas kulminācija ir brīdis uz robežas, kad Bens Afleks tur solījumu un glābj ASV diplomātus, kuriem tagad ir viltotas Kanādas pases un izdomāts darbs kino industrijā. Lai arī filmas varoņiem sākas neliels strīds ar robežsargiem, kura laikā robežsargi dusmīgi bļaustās, īsta ticamība un spriedze tā arī netiek panākta. Ir pat sajūta, ka Irānas robežsardze nav nemaz tik sūdīga salīdzinājumā ar to, kādi vīri kādreiz bija Polijā. Un tad jau varoņi sēž lidmašīnā, misija ir izdevusies un seko lielais prieks. Šo prieku var tikai apbrīnot, visi viens otru apskauj, smejas, izplūst laimes asarās, un tas viss notiek tik sinhroni un nedabīgi, ka šķiet kāds no mums ir sajucis prātā.

Un runājot par to, ka filmas budžets ir 44miljoni, nav īsti skaidrība par ko ir tērēta šī nauda. Piemēram, „Titānika” gadījumā visa nauda aizgāja par kuģi, bet „Argo” jau nav nekāds kuģis, tur nav arī specefekti, ir tikai stilīgas frizūras un vintage brilles. Ja paskatāmies uz naudu no efektivitātes viedokļa, tad mūsu mīļā filma „Rokijs” pacentās dabūt Oskaru iztērējot tikai vienu miljonu, un tas nebija nemaz tik sen.

Un, protams, ka arī „Argo” šonakt saņems Oskaru. Tā ir filma par to, cik stilīga ir Holivuda un cik lielu lomu tā var spēlēt starptautiskā konfliktā. Un, lai cik garlaicīgs un paredzams nebūtu sižets, filma tomēr ir tieši tik ieturēta un snobiski smalka, lai patiktu visai akadēmijai, viņa spēs identificēties un balsos par sevi. Pārējie skatītāji var sašutumā klaigāt par pārāk lielo propagandu, patriotismu un subjektīvo skatījumu, bet vienīgais, ko šeit varu ieteikt, ir ņemt papīru, zīmuļus un atspēlēties. Irānai vajadzētu uzņemt līdzīgu filmu, varbūt pat divas filmas, kurās viss tiek parādīts savādāk. Piemēram, ASV misija ir izdevusies tikai tāpēc, ka Irānas robežsargs iemīlas vienā no diplomātēm. Viņš negrib, lai viņa mirst, tāpēc izliekas, ka viss ir kārtībā. Pēc tam viņi ilgi sarakstās ar vēstulēm un satiekas Turcijā. Īsta drāma ar laimīgām beigām.

Labvakar svētkos! Vai Jums nebūtu zajebal gulēt ēnā? Sandrai Mētrai apnicis salt Kolātes un Konstes panākumu Nāves ēnā, tāpēc Sandrai dota iespēja vienoties kopīgā texxxtā ar EK. Iespējams, būtu bijis labāk, ja mēs vienotos kopīgā dziesmā un kandidētu uz Eiroparlamentu Malmē. Piebildīsim, ka konkursa laikā atklājām, ka mūsu korķviļķis ir piedalījies konkursā „Pasaules lielākais sūds”, tāpēc piedodiet, ja laiku pa laikam būsim pārāk šerpas vai sausā.

X-Fucktor 2009 Ventspilī, Nāves vārtos atklāj kokle, palagu paltraks un makbuks, un ir nolemts iet uz visu vai neko. Pagaidām mūsu korķviļķis sola mums neko. Tāpat kā Raimonda Vazdika ar savu moci.

Pirmā dziedātāja ir Velvet Underground druška Nico. Lū Rīdu patriekusi nafigās, un tāpēc dzied dziesmu „One”. Kopā ar viņu uz skatuves ir tikai džeki, kas dejo labākajās Daft Punk tradīcijās, un tumbas, kas impersonē skaļumu. Dzied svešvalodā. Laikam zviedru. Tere, Nico, tere tere!

Niko uz pēdām min Dāvids Kalandija un Ināra ar dziesmu „Fools in Love”. Loģiski, ka fools. Dāvids staigā uz rokām, kaujas un gan jau arī dzer šnabi. Sambo, džudo, karatē, Dāvids lido miskastē! Ināra ir baikere, tāpēc simboliski tur rokās savu riepu. Nenoliedzami internacionāls priekšnesums, jo Kalandija ir gruzīnu uzvārds, bet plaģiē pirms pāris gadiem uzvarējušo Azerbaidžānu. Vispār būtu taču labāk braukuši atpakaļ uz saviem Urāliem. Vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu! Nedrīkstam nepieminēt piedejotājas apenes. Kad parādījās tās, iespiedzās ne tikai viņa pati, bet arī mēs un fanu pūlis. Iespējams, ka spiedza arī Edmunds Sprūdžs. Vai viņi iet uz visu vai neko? Domājam, ka uz visu, jo kuram katram mikrofonā nav iestrādāts fēns. Wash and go!

Trešā sevi piesaka Stafecka, kas jūtas kā smilšu grauds, bet dzied gan tik melodiski kā Daft Punk dziesmā „Steam Machine”. Tērps nav visskaistākais, bet tas nekas – vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu!

Vakara vadītājs Mārčukiņš Meieriņš piedalīšoties snovborda čempionātā. Kaut arī pats uzstāj, ka Eirovīziju nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu konkursu, tomēr pats gan šo to jau ir sajaucis. Laiku pa laikam tās špidrilkas lien ar viņu nosūkties, bet Mārčukiņš atmet ar roku un piesaka nākamo brigādi.

Vai zinājāt, kas ir PeR? Tas taču Pērkons jaunībā! Kulakovs tikai mēmi berzē rokas un tūliņ liks vaļā. Izskatās, ka Bartašēvics gan ir pālī, jo visu laiku tirinās un meklē sevi, bet tā arī neatrod. 10 no 10, vārdusakot. Piekrītam Meieram, ka viss ir lieliski. Meiers tikmēr piekrīt Godmanim un labākajās „Sakņu” tradīcijās tulko visu dziesmu nosaukumus.

Pieneņu vīns dzied par money money money. Ko tur noliegt – tas aizkustina visus! Tas ir hardrock. Grūts roks. Mazliet atsit Puddle of Mud.

Atvainojiet, ka iepriekšējā rindkopa bija tik īsa. Mazliet kopējam Sančo Veinbergu.

Marta Ritova uzstājas ar neparastu dziesmu „Es esmu, kas es esmu”. Kas viņa ir? Poliglote! Marta prot latviešu un krievu valodu. Tu-tū jau svilpj vilcieniņš. Marčons klavieres klimperē kā pats Vestards Šimkus. Ja viņam būtu divi pirksti. Kāju. Kamēr Marta tut-tūf uz Krieviju, tikmēr vakara vadītāji sāk moralizēt, kam un kādas īsziņas mums rakstīt. Neviens mums nemācīs ne to, kādā oktāvā dziedāt „Pūt, vējiņi”, ne to, kādas īsenes rakstīt, tāpēc Meiers no mums saņem šādu īsziņu: „Chau, kakjiit! Jaauzvar ir Peerkonam ar saldo trompeti. Nauda buus veelaak. Buchas, Sandra Meetra un Eliina Kolaate no saulainaas subekvatoriaales.”

Septītā dziesma ir par to, ka mūzika dziedē visas rētas. Tā ir - kad EK pārsita zodu pret vannas malu, viņa to kremēja ar Maikla Džeksona „Beat it”. 21.gadsimta Endzelīns Liene Candy lielās, ka dabūjusi pirmo un otro vietu dažādos konkursos. Mums riktīgi skauž, jo EK un SM dažādos konkursos augstāk par trešo vietu lielākoties nav tikušas. Liene mazliet atsit Olgu Rajecku. Nav jau brīnums – Rajecka čigānu valodā nozīmē konfekte. Nav arī brīnums, ka tā dzeltenā kleita ir nopizdjīta. Mums nav jāvērtē – tas ir lieliski!

Tad Samanta Tīna Tērnere dzied par to, ka viņai vajag varoni, nevis parastu džeku, pirms tam piebilsot, ka viņu iepriecina kurpju un alkohola iegāde. Samanta precizē, ka viņas varonim vajadzētu būt kardiologam, who can open her heart. Viņa dzied par mūžīgo mīlestību. Diemžēl tā nevienu neinteresē, un par to vajadzētu tiesāt.

Reklāmes pauzē tiek piedāvātas dažnedažādas nervu zāles.

Ieva Sutukova uzstājas ar aukstu (brr) sirdi un labu balsi. Ideāla balss rūķa lomai. No sākuma mums šķiet, ka viņa kopē „Es no vilka nebaidos”, bet tad atčoknāmies, ka tas ir viens pret viens nospiests no dziesmas „It sucks to be me”, kas izskanējusi izrādē „Avenue Q”, ko EK savulaik noskatījusies kopā ar Tomu Grēviņu. Grēvušk, sveiciens dzimšanas dienā!

Grupa „Headline” zina, kas patīk cilvēkiem – viņu dziesmu sauc Love (Loove pa čigāniski ir nauda). Solists ir iesēdies ceļos labākajās Ivo Fomina tradīcijās. Tā ir nepārprotama naudas poza. Cik tad Fominam naudas? Simt punktu, ka vairāk nekā Kleinam. Vilciens uz Maskavu jau nokomplektēts. Čuku, čuku, čuku-tūū!

Sabīne Berezina (Bērziņa pa krieviski) aicina pagriezt pasauli. No Radio Naba priekšnieka amata atlaists Madars Štramdieris, un tā vietā pieņemta Sabīne. Šī beibe nodanco neparastu deju ar spēcīgu solfedžo izgājienu. Atsit Argentīnas tango vienatnē un Fa minorā. Mārtiņa vērtējums: „Cik skaisti.” Gribam viņu apskaut.

Atkal uz skatuves plaukstas berzē Pērkons, kas interesējas, vai te kāds ir. Loģiski, ka ir! Redzējām pat dažus purnus ar Lienes Candy kreklu. Ralfs Eilands šos ļaudis apskauž, jo pašam krekla nav. Lukni zēni! Jau otro gadu pēc kārtas fano par Scissor Sisters.

Beigās diemžēl atklājam, ka Mārtiņš Meiers ir komercionalizējies un ‘nauda veelaak’ viņam neder, jo saldā trompete pakāš. Kas tad īsti uzvarēja? Konkursā „pasaules lielākais sūds” uzvarēja mūsu korķviļķis. Vilciens ir aizgājis :’(

Imants “nav ko darīt, iztulkošu Korānu” Kalniņš uzraksta vēstuli visiem latviešiem. Uz to publiski reaģē Ivars “saprāta balss” Ījabs, Aivars “pēdiņas” Ozoliņš un Didzis “alus, alus, alus” Melbiksis. AK un SM rezumēs visu minēto kungu pārdomas šai sakarā.

Imants Kalniņš nolemj iemēģināt roku publiskajā runā un sacer atklātu vēstuli (tas nozīmē, ka to publicē presē, šai konkrētajā gadījumā – avīzē “Neatkarīgā Rīta Atmoda”). Tās vēstījums ir poēzijas paraugstunda – teiksmains, gruzīgs un liegu ablomu izraisošs, nevis kaut kāds smeldzīgs „Dūdieviņš”, kā pavadījumā salīt pie Cēsu estrādes.

Atkāpe no texxxta – latviešu valodas skolotāja AK vienmēr, kad viņa domrakstā pieminēju vietniekvārdu „mēs”, teica: „Kas esam tie „mēs”? Komunisti?”. Tāpēc uzreiz paskaidrosim, ka šoreiz visi „mēs” atkarībā no konteksta apzīmēs „latviešu tautu” vai arī AK un SM.

Vēstules sākumā Imants min, ka kāds nezināms ļaundaris ir sagriezis latviešu ceļa rādītājus, lai gan pats vēl pirms daudziem gadiem bija pārliecināts, ka vienīgais virziens, kur jāskatās tautai, ir uz piena ceļu virs galvas vai arī jāpaprasa gulbītim (nejaukt ar Māri Gaili). Taču tagad situācija ir mainījusies, un, lai gan noorientēties metaforu pārsātinātajā tekstā (turklāt bez ceļa rādītājiem) ir grūti, mums iznāca šāds rezumē – mēs (tauta) esam aitu bars, kuru pa ātrgaitas šoseju dzen uz mauriņu ar citronkokiem, taču beigās tas izrādās purvs ar brūnganu žļurgu, kuram apkārt ir federatīvs aploks. Šķiet, ka pats Imants gan ir bijis viens no lielākajiem auniem šo aitiņu barā, jo uzskatījis, ka pievienošanās SAVIENĪBAI sniegs nereālāko suverenitāti. Tas ir tikpat absurdi, kā uzskatīt, ka patiesi brīvs no pasaulē valdošā materiālisma kulta jutīsies bez naudas kontā vai arī patiesu neatkarību no vecākiem iegūsi apprecoties.

Imants arī savulaik noskatījies izrādi „Vadonis”, tāpēc uzskata, ka nacionālo eposu „Lāčplēsis” būtu jāpārsauc Kārļa Ulmaņa vārdā, jo, pirmkārt, tā tiktu izrādīts pienācīgais gods, otrkārt, tad divdomīgais nosaukums vairs neaizvainotu viņa mīļāko rakstnieku Vili Lāci. Tālāk Imants piever acis un (jūtas) atkal kā toreiz – PSRS – , kad tēvišķais dzelzs priekškars kā ložu necauršaujams baldahīns aizsargāja mūsu tautas garīgo šūpuli (mēģinām pārspēt komponistu metaforu ekvilibristikā) pret Rietumu asiņaino moskītu uzlidojumiem. Taču tagad mēs (tauta) izliekamies neredzam savas šaušalīgās pumpas un tikai pērkam Eiropas Savienības ražotos mākslīgā iedeguma krēmiņus, lai pilnvērtīga un skaista būtu nevis mūsu nākotne, bet gan mēs paši. Beigās Imants parāda, ka viņam tiešām nav pilns rublis (ne eiro), jo apgalvo, ka tuvākie līdzgaitnieki Latvijai turpmākajā futūristiskajā virzībā varētu būt cienījamie valstsvīri Vladimirs „Pussy riot” Putins un Aleksandrs „Saša Barons Koens” Lukašenko, taču pēc tam uzsver, ka vēlas brīvību savus suverenitātes ierobežojumus apstrīdēt Satversmes tiesā. Domāju, ka uz šo Imanta izteikumu reaģēsim kā lielākā daļa Latvijas inteliģences – ar klusuma brīdi. Turklāt atgādināsim, ka šo visu neizpratnes pilno vēstuli ir rakstījis cilvēks, kurš pats daudzus gadus ir bijis Saeimas deputāts un tātad daudz tuvāk iespējai kaut ko mainīt nekā lielākā daļa no mums – AK un SM.

Pirmais, atskaitot Tvitera bruņiniekus, visredzamāk reaģē Ījabs Satoros. Savu reakciju viņš tieši arī sāk ar pārmetumu par reakciju trūkumu. Te it kā varētu drusku runāt pretī – vai tad tieši nav zajebis, ka visādi pekstiņi vairs necenšas reaģēt uz katru absurdu, tādejādi sviestu padarot par lielu notikumu? Kūtrums nemaz nav tik slikts. Ja tas pats Kalniņš būtu bijis kaut nedaudz kūtrāks, nebūtu tik daudz izblamējies. Bet vispār, sacīsim godīgi, tas Ījaba komentārs ir diezgan garlaicīgs, jo kopumā jau tāds normāls. Ja viņš izrādītu interesi ņemt dalību Textos, mēs droši vien pat piekristu, jo kvalitatīva garlaicība – tas ir jaunais forši!

Daudz vairāk sarosīties liek Aivara Ozoliņa komentārs IRočkā, jo tie nekad vispār pasaulē nav garlaicīgi. Kāds ir Aivara noslēpums? Droši vien tāds pats kā Sudoku spēles noslēpums. Katrā ziņā, pat ja Ozo apskatītā tēma īpaši neinteresē, mūs vienmēr ļoti interesē saskaitīt, cik reizes rakstā viņš atkal būs lietojis “pēdiņas” (23 reizes rakstā par Imanta vēstuli). Aivaram arī drusku besī Inguna “nelien manā Bībelē” Sudraba, tāpēc viņš izmanto izdevību arī tai pie reizes kaut ko iedzelt par viņas putiniskajiem vijeboniem brīvajā laikā. Salīdzinot ar Ivaru, Aivars atstāj tādu emocionālāku iespaidu. Var just, ka viņš patiešām Imanta vēstulē nemēģina un arī neaicina citus saskatīt ko tādu, par ko būtu vērts padomāt. Viņam besī tā Imanta vēstule, un viņš par to pārāk nekaunās. Vai Aivaram būtu vieta Textos? Jāšaubās. It kā jau gana ņirdzīgs džeks, tomēr priekš Textiem tāds pārāk drusku cimperlīgs. Aivar, piedod. (Daudz laimes vārdenē, starp citu!)

Dienā kaut ko banālu un mīļu tikmēr ir iemočījis Didzis Melbiksis. Viņa antipātijas pret Imanta vēstuli ir saprotamas, jo viņš sevi asociē ar demokrātijas šakāli, kuram vēstulē uzbrūk Imants. Tas, protams, ir kompliments Imanta metaforiskajam rokrakstam, jo kurš katrs jau nespēj rakstīt tā, lai ar viņa rakstīto kāds arī patiešām identificētos. Tas savukārt mums ir palīdzējis vismaz kaut ko noskaidrot – rakstīt Imants māk un vienalga, vai tās būtu notis, vai stulbi burtiņi. Raksta gaitā Didzis jau sāk jūtami iekarst, tādejādi radot grūti apvaldāmu vēlmi viņu turpmāk uzrunāt par Drudzi. Kopumā viņa raksts ir tiešām mīļš, jo ieturēts labākajās skolas sacerējuma tradīcijās. Kaut ko drusku pacitē, kaut ko pafantazē, tad kaut kur drusciņ kulminē sāpju un netaisnības agonijā, bet nobeigumā jau atkal nomierinās un visu nobeidz ar kādu retorisku prikoliņu. Vai ar to pietiek, lai tiktu “Textos”? It kā jā, tomēr mums nepieciešams novērot dinamikā. Piekāp pēc kāda gadiņa!

Vārdusakot, par Imanta vēstuli patiesā sajūsmā droši vien ir tikai Nils, kamēr visādi apskatnieki, mūs pašus tajā šnitē ieskaitot, tomēr ir centušies darīt vienu un to pašu – pēc iespējas politkorektāk pateikt, ka Imants vēstule nav Satversmes kodolā ierāmējams šedevrs. Galu galā varbūt ir cerība, ka nenoliedzami brīnišķīgais komponists vienkārši ir apvainojies uz visu pasauli par to, ka viņu pašu ir piemeklējis ilgstošs radošais panīkums, un tāpēc pats līdz galam pats nav sapratis, ko uzrakstījis. Tāpēc arī viņu mēs izvēlamies texxxtu kolektīvā neuzņemt un saglabāt iepriekšējā kolektīva suverenitāti.

Tuvojoties Valentīndienai, Reformu party feat Leons Timmermanis izveidojuši romantisku klipiņu paši sev (video). Es pat teiktu, ka video ir tik romantisks, ka viņš (video) domā, ka vārds "pudelsbrālis" apzīmē nevis labu pļēguru, kurš dalās svarīgākajā (t.i. - šmigā), bet gan kādu, ar ko uzspēlēt pudeli uz sūkšanos.

Vispār Reformu partija ir kaut kāds laimīgs gadījums, jo, piemēram, es jau esmu aizmirsusi, ka tādi čaļi kā Ķīlis un Pavļuts būtu jebkad bijuši kaut kādā sakarā ar to politisko dabstepu Valdi Zatleru. Kaut arī vienreiz universitātē uzrakstīju iesniegumu par to, ka vides ekonomikas pasniedzēja ir hujova, jāatzīst, ka neko daudz par izglītības un ekonomikas lietām nerubīju, bet man vismaz ir tāda sajūta, ka viņi (Pavļuts un Ķīlis) drusku kaut ko jēdz, turklāt pēc purna nav pilnīgākie kropļi, nav arī baigi resni. Un te es nesaprotu, kāpēc, KĀPĒC klips jāsāk ar atgādinājumu par to, ka tiem džekiem ir kāds sakars ar Zatleru. Tas tak jau ir mierīgi aizmirsts! Bet neko - manas rētas uzplēš ar kartupeli filmēts kadrs, kuram cauri iziet bijušais prezidents. Tad atkal sāpīgs atgādinājums par referendumu, kurā 95 procenti (94,30) nobalsojuši par Saeimas atlaišanu.
Vēl vairāk - tiek paziņots, ka tā iepriekšējās Saeimas patriekšana nahuj ir kaut kāda sēkla. Šitais drīzāk jāprasa demogrāfam Ilmāram Mežam, bet man šķiet, ka tur nav nekāda sakara ar sēklu. Leons laikam saprot, ka kaut kas ir sagājis tūtā, tāpēc fiksi nomaina tematu un sāk rādīt visādus Reformu partijas purnu slavinošus rakstus dažādos interneta portālos. Ziņu portāli pavēsta (nejaukt ar pāvestu) to, ka visi nenormāli atbalsta Ķīļa reformas un ir gatavi iedot bietē jebkuram konformistam, kā arī to, ka vecais sorosīds Rinkēvičs ir sniedzis interviju.

Te pēkšņi atskan pieklusināta draudīga mūzika (patiesībā tik pieklusināta, ka to dzirdu tikai es), un Leons paskaidro, ka te nekas nenotiks ātri, jo "ātri notiek tikai asiņaini apvērsumi". Viņi vai nu kaut ko ir sajaukuši, vai vienkārši ir ļoti nepieredzējuši, jo ir taču tik daudz lietu, kas notiek ātri un bez asinīm. Piemēram, Edgars Rubenis Baričello formulā 1 laiž ātri un lielākoties bez asinīm, Pēteris Helmss māk ātri dziedāt, es vienreiz nobijos no suņa un divu sekunžu laikā uzkāpu augstu kokā un kur nu vēl visi tie varoņi, kas ātri piedzeras! Fonā tiek rādītas kaut kādas "Terminatora" nākotnes ainiņas, kurās nav neviena cilvēka, bet uz ielām deg gultas. Jums nešķiet, ka jau par daudz biedēšanas un drausmīgu skatu? Man šķiet! Reformisti man piekrīt, tāpēc nākamais kadrs ir ar iPadu filmēta bitīte, kas tusē pa ābeļziedu. Leons skatītāju informē, ka "nevar ar spēku no pumpura ziedu izplēst", līdz ar to man top skaidrs, ka tā aktīvā bitīte tur atlidoja, kad ābele jau bija uzziedējusi un galds klāts (ar to Reformisti aicina ļaudis atmest darba sparu, bet gaidīt, lai visu izdara valdība). Tā kā bērnībā es pati no pumpura esmu mēģinājusi plēst ziedu un pusē gadījumu tas ir izdevies, es vēl varētu pastrīdēties par to, vai vajadzētu kategorizēt plēšanas jēgu, bet par nākamo teikumu gan es neko - Timmermanis saka, ka nevarot arī "ozolu ar rāvienu no zīles izraut". Pirmkārt, man vajadzēja apmēram 30 reižu noskatīties klipu, lai saprastu, kas vispār ir ozola raušana no zīles (es savā maziskumā no sākuma spēju iztēloties vienīgi zīles noraušanu no ozola), otrkārt, es to gan nekad neesmu mēģinājusi. Cienījamie lasītāji, meža draugi! Ja Jums tāda pieredze ir, lūdzu, dalieties!

Tad atkal pavīd slavinoši raksti dažādos portālos: Pavļuts informē, ka viņam viss pohuj un viņš turpinās savas reformas, bet Vjačeslavs Dombrovskis nekaunīgi ir nozadzis Artūra Irbes sejas vaibstus.
Klipā skolasbērni cēla sava roķeles jau pirms pusminūtes, bet jautājums tiek uzdots tagad - vai ticība ir gana liela, lai ābele netiktu nocirsta mirklī, kad tā jau nes augļus? Vispār man nešķiet, ka par to tik ļoti vajadzētu iespringt. Ļoti bieži tak tiek nocirstas ābeles, kuras nes augļus. Vai nu tāpēc, ka Saimnieks (t.i. Ziedonis Čevers) vēlas izmēģināt citu ābeļu šķirni, vai nu tāpēc, ka kaut kādi nesmuki zari, vai nu tāpēc, ka nahuj vispār ābeles, ja var audzēt kviešus.

Viss video ir ieturēts labākajās Latvijas seriālu tradīcijās – ir vasara. Par to liecina saules pielieti kviešu lauki, priecīgās Bites, rasā mirdzošais Apple, kā arī bērni vasaras drēbēs skolas solā. Tie pēdējie simbolizē Ķīļa sapnīti pagarināt mācību gadu līdz baltajām naktīm. Varbūt ne pa tēmu, bet tomēr – nafig latviešu seriālos nav ziemas? Man šķiet, ka Hameleonu rotaļu burvība bija tieši tā, ka Ridžs mīcīja beibes kalnu namiņā, jo, redz, nevarēja aizbraukt mājās, jo ciematu kārtējo reizi bija pārsteidzis putins.

Viss ir skaisti, fonā skan kaut kāds Mum, Detektivbyran vai Psapp (bet neskan Garbage, jo tas patīk Valdim Dombrovskim). BET! Es jau pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām izteicu aizdomas, ka īstenībā Zatlers un visa viņa varza īstenībā ir oligarhu rokaspuiši, jo tik bezsakarīgi taču nevar uzvesties no brīvas gribas – skaidrs, ka viņiem kāds piķo par klaunādi. Šis video tikai apstiprina manas aizdomas. Redz, to, ka Lembergs Neatkarīgo Rīta avīzi izmanto gan kā zobenu, gan kā vairogu, it kā zina visi, bet viņš pats neko, un arī NRA saka, ka ir pēdējais neatkarīgais medijs Latvijā. Bet Reformisti reklāmas laikā brutāli demonstrē vairākus rakstus par sevi no dažādiem interneta portāliem (tvnet.lv, ir.lv, delfi.lv, vēl kaut kādi, ko neatpazinu) – viņi atklāti parāda, kuru mediju sirdis viņiem pieder. Varbūt jautāsit, kāpēc tad Šprūdžs piepisās Lembergam? Elementāri! Tagad visi zina, ka viņš tur viņu taranēja, beigās nevarēja saprast, kurš ir lohs un kurš – Melnais bruņinieks. Tad tā lieta noklusa, bet tagad es lasu, ka Sprūdžs pametīs savu ministra krēslu kādam citam. Pēc gada es to atcerēšos šādi – Sprūdžs piesējās Lembergam, bet kaut ko nofeiloja, tāpēc viņu atlaida. Un Lembergs par to Sprūdžam ir uzdāvinājis kaut kādu Bertolda Flika lidmašīnu. Tāpēc es tik akli neticēšu viņu medūzu caurspīdīgumam, bet tas nekas, jo Leons saka: "Mums nevajag aklu ticību, tikai mazliet laika!" Un viņš zina, ko runā, jo pats reiz bijis akls un sapratis, ka viņam to nevajag. Un to "mazliet laika" viņš arī labi saprot - tas ir tieši tas, kas viņam nepieciešams, lai sadabūt naudu operācijai.

Par to, vai Reformisti tiešām ir oligarhu party, vai nē, pārliecināšos februārī, kad sāksies „Ugunsgrēka” jaunā sezona. Tagad visiem it skaidri redzams, ka Reformu Partija un Ļoņa ir draugi. Ja Leons atkal staigās, būs skaidrs, ka viņš ir dabūjis naudu. Kur? No Reformu Partijas! Ir divi iespējamie scenāriji:
1)RP būs nopirkuši viesnīcu. Tādā gadījumā – kādā sakarā lai šiem godīgajiem ļaudīm būtu liekas simt štukas viesnīcai?
2)RP būs samaksājuši simt štuku Leonam par reklāmas ierunāšanu. Tādā gadījumā vispār pizģec.
3)Leons nestaigās.
Nākamnedēļ, zvanot uz TV3 uzticības tālruni, varēs nobalsot par sev tīkamāko variantu. Reformām jā, Latvija var!

Pagājušās nedēļas piektdienā (11. janvārī) LTV tika demonstrēts politiski analītiskais raidījums "100. panta preses klubs", kura mērķis, ja neskaita kārtējo karošanu ar cenzūru, bija noskaidrot, kas ir nākamie darbinieki, ar kuriem savā starpā apmainīsies avīze "Diena" un jau minētā LTV. Raidījums bija ievērības cienīgs arī ar to, ka kopš jaunā gada to sācis vadīt publicists, rakstnieks un grāmatvedības pakalpojumu pārdevējs ar pseidonīmu Otto Ozols. Jau piektdienas vakarā interneta vidē notika spraiga domu apmaiņa par Otto vadības stilu, kas beigu beigās konsolidējās žurnāla "Ir" virtuālajā versijā publicētajā rakstā "Āzis par žurnālistu". Labi, ka platoniski biju tur klāt, un šobrīd varu Jums iesniegt detalizētu notikumu gaitas atspoguļojumu.

Diskusijā bez raidījuma vadītāja piedalījās avīzes "Diena" bijušais džeks un arī rakstnieks Guntis Bojārs, "Dienas" tagadējais džeks Aivars Freimanis (nejaukt ar rokeri Frīdi!), vadošā mediju eksperte Anda Rožukalne-Rozīte, publicists no "Vesti Segodnja" Abiks Elkins, portāla pietiek.com mūza Baiba Rulle un grāmatas "Morāle IR visur" autore Nelly Tornado.

Diskusija sākas ar īstu morāles paraugu - Otto paziņo, ka valdības piešķirtais piķis eiro ieviešanas it kā "atspoguļošanai" (bet visiem jau skaidrs, ka vienkārši propagandai) netiks izlietots plānotajiem mērķiem vismaz, kamēr vien viņš (šī raidījuma vadītājs) labāk kājās stāvot mirs, nekā uz ceļiem dzīvos. Man šeit uzreiz jāiestarpina, ka es neuzticos cilvēkiem ar izdomātiem vārdiem. Labi, varbūt Raiņa un Aspazijas laikā tas bija stilīgi, bet mūsdienās taču pseidonīma pieņemšana līdzinās viltus profila izveidošanai. Un kāda iemesla dēļ parasti šādus profilus taisa? Lai spiegotu, melotu un krāptu!

Skaidrs, ka pēkšņi kļūt par raidījuma vadītāju tiešraidē nav vienkārši. Par to jau pašā sākumā liecina Otto pārteikšanās, biežā skatīšanās lapās un raidījuma viesu pārtraukšana nervus viskutinošākajos brīžos. Lasīju viedokli, ka Otto esot "labi provocējis", un tā ir taisnība, jo viņš, šķiet, reāli provocēja raidījuma viesus nevis pateikt beidzot kaut ko bez cenzūras, bet gan palūgt viņu uztaisīt kafiju un tikmēr deleģēt vadīt raidījumu kādam citam. Tomēr man liekas, ka pieredzes trūkums šajā gadījumā īsti nav attaisnojums. Ja braucu taksī, un viņš aizved mani nepareizi, sakot "ai, piedod, neesmu 24 stundas gulējis un aizmirsu mājās GPS", tas taču nav attaisojums?

Atgriežoties pie paša raidījuma - svarīgākais temats, protams, būs noskaidrot, kas ir "Dienas" patiesie īpašnieki un vai visos Latvijas medijos cenzūra tiešām ir aizliegta. Pirmais tāds nopietnākais strīdiņš izceļas starp Frīdi un Rožukalni-Rozīti, kura viņa pārdomas par stāšanos amatā lasījusi, braucot uz trenažiera, tāpēc brīdī, kad spidometrā lūrēja, kāds ātrums sasniegts, starp vārdiem "man nav nekādu" un "plānu" izlaida "konkrētu detalizētu" un tāpēc izdarīja nepareizus secinājumus. Ja Rožukalne-Rozīte lasa, braucot uz trenažiera, tad ir skaidrs, ka Nelly Tornado jau kopš skolas gadiem zem galda paslepus tur Kanta kategorisko imperatīvu, esot pārliecināta, ka jebkurš viņas uzskats ir tiesīgs kļūt par absolūto likumu, visu kopīgo labumu. Apriori (to es tagad mēdzu lietot vārda "Āmen" vietā). Ja Otto tiešām uzķertos un aizietu pagatavot to kafiju, tad skaidrs, ka pirmā pretendente uz raidījuma turpmāko vadīšanu neapšaubāmi būtu tieši Nelly, kura nemitīgi izskatās personīgi aizvainota par to, ka tas jau nav noticis. Man tiešām ir nedaudz bail, ka pēc visa uzrakstītā nākamreiz saruna televīzijā jau būs par mūsu patiesajiem īpašniekiem.

Frīdim toties visi pārmet to, ka viņš kā sociologs bez redakcionālas pieredzes dosies vadīt laikrakstu. Atgādināšu, ka šādi pārmetumi notiek raidījumā, kuru vada cilvēks, kas vēl relatīvi nesen nodarbojās ar grāmatvedības pakalpojumu tirgošanu Somijā. Tiesa, man gan visa raidījuma gaitā tā arī netop skaidrs, kāpēc Frīdis vispār grib šo amatu, jo viņš nemitīgi nervozi tricina kāju, šķiet, domājot "bļē, kad varēšu iet prom un mājās pie teļļuka nodarboties ar to, kas man tiešām patīk - apkopot datus un tā". Nu, viņam piezvanījis kaut kāds kekss, par kuru viņam skaidrs, ka tas nav lēmuma pieņēmējs, sakot: "Klau, davai, tev tagad jābūt "Dienas" priekšniekam?!", uz ko Frīdis atbild: "Informācija pieņemta". Aiziet uz līdzšinējo darbu, uzraksta atlūgumu, varbūt klusiņām nopūšas un dodas pildīt šos neizbēgamos pienākumus. Vismaz varēja ētera priekšā notēlot, ka tas viņam ir kāds izaicinājums, ka viņš grib, lai uz visiem stulbajiem trenažieriem atrastos avīze "Diena", un viņam ir aptuveni kaut kāds priekšstats, kā to panākt. Tā acīmredzamā neieinteresētība man liekas vēl nomācošāka nekā neziņa par to, kas ir patiesie īpašnieki (lasīt ar sakniebtām lūpām, Nelly balss tembrā).

Arī Guntis labprāt atzīst, ka viņam ir vienalga, kas ir augšā, kamēr viņš apakšā var nodarboties, ar ko vēlas. Viņš savā čilliņā stāsta, ka trīs vārdā neminamie oligarhi paši nezinot, kas kuram īsti laikrakstā pieder, un avīzi uz maiņām vēlas izmantot brīžos, kad pēkšņi par to atcerējušies, un tā varētu noderēt kādam vēlamam galarezultātam. Nu, it kā šie trīs keksi būtu kaut kādos 1990. gados noprivatizējuši uzņēmumu, ja jau ir tāda iespēja, bet, jaunajās jahtās vizinoties, aizmirsuši, ka ar tādu kaut kas būtu mērķtiecīgi jāiesāk. Vienkārši nonsenss - tāds ir bijušā redaktora šādas rīcības vērtējums. Kad Gunča sāk stāstīt reālas lietas no pieredzes, ka bijuši mājieni par vēlamo rakstu saturu, piemēram, bankas Air Baltic lietā, Otto provocē kā māk, pārtraucot un sakot: "Tie visi ir pieņēmumi!". Tikmēr krievu preses pārstāvis Abiks Elkins, kuru Otto tikai viņam vien zināmu etiķetes labāko paraugu dēļ uzrunā vārdā, jau ir nojautis, ka droši vien pie vārda netiks. Tāpēc vismaz uzvilcis samta žaketi un apguvis pieklājīgi ieinteresēta diskusijas dalībnieka skatienu. Vēlāk gan viņš necerēti tiek pie atļaujas paust viedokli un atzīst, ka arī "Vesti segodnja" patiesie īpašnieki ir "tie trīs kungi", un man kā vienkāršam skatītājam top skaidrs, ka viņiem pieder viss, sākot no "Ievas" un beidzot ar "FHM". Un vienīgais cinītis, kas taisās sagāzt šo haotisko vecumu, ir "Ir".

Kamēr Rožuklane-Rozīte mēģina visus pierunāt ticēt laikaziņām un horoskopiem, Gunča grib beidzot reizi par visām reizēm noskaidrot, kāda velna pēc Pauls Raudseps visu laiku braukā apkārt par Eiropas Savienības naudu. Protams, tad, kad uzbrukums pēkšņi ir vērsts pret Nelly Tornado, atbilde tik raiti nevedas, tāpēc viņas vietā piesakās runāt vadītājs, paziņot, ka Pauls to dara saprotamu iemeslu dēļ! Nu, tas ir normāli? Vai tā ir objektivitāte? Vai tā ir dažādu viedokļu uzklausīšana? Nerunājot par kārtējo stulbo iespraudumu Gunčas runāšanas laikā par Kotu un Frīdi kā ļaunajiem Lāčplēšiem vai arī nākamo pārtraukšanu, lai nodotu sveicienus Aivaram Lembergam. Protams, runātāja pārtraukšana ir pilnībā attaisnojama, ja viņš ir, piemēram, novirzījies no tēmas vai apzināti konkrēti neatbild uz jautājumu, taču ne jau lai paspīdētu ar asprātībām, kuras smieklīgas varētu likties varbūt vienīgi, es nezinu, Rīgas cirkla klauniem. Galu galā man tā arī netapa skaidra atbilde uz Abika vienīgo jautājumu - ko tad darīt šādā situācijā?

Beigās, protams, Otto kārējo reizi demonstrē savu varu, ar roku norādot "Stop" Gunčam, paziņojot, ka raidījuma aptaujā piedalījies 101% respondentu, un ar kaut kādu frāžainu sakāmo atvadoties "uz nedēļu". Skatītājs tika bišķiņ ielūkoties "žurnālistikas virtuvē", taču nekādas versijas par to, kas tagad īsti būs un kā no šādām situācijām izvairīties, raidījumā īsti neizskanēja. Tā kā - ardievu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste.

Kaut arī nu mums ir iemesls kļūt lepniem, tomēr sāksim ar sasveicināšanos - labdien! 2012.gada nogalē Texxxtu galā banketā bildētais fotoseriāls, pārvarot naidnieku liktus šķēršļus, beidzot ir gatavs. Mums nepatīk krāmēties gar sīkumiem, tāpēc šis ir stāsts par vērtībām, kas skar mūs visus. Bailēs no fanu pūļiem, kas varētu seriāla aktierus vajāt pēc šī darba publicēšanas, 4 no 5 dalībniekiem ir pametuši valsti. Atvainojamies Santai, kas no rīta, ejot tīrīt zobus, zobbirstes vietā atradusi alus pudeles rozīti.

( Mīla un nāve )

Labdien, tie paši vēži, tikai citā kulītē! Vai atceraties, ka pērn, kad no zemes spraucās pirmie sniegpulkstenīši, Texxxtu redakcija rīkoja pļēguru konkursu? Nē? Dzert vajag mazāk! Tajā uzvarēja divi kaskadieri Toms Bricis un Valters Melderis. 2012.gada pašās beigās mums pilnākajā iespējamajā sastāvā (EK, AK, FD) bija tā iespēja viņus abus satikt un godināt par sasniegto. Kopīgi ne tikai dzērām daudz šņabja, bet arī pārrunājām jaunumus Latvijas kultūras dzīvē un uzņēmām fotoseriālu, kurš šeit tiks publicēts rītdien. Tagad, lai Jūs mazliet pakaitinātu, piedāvājam mūsu fotoseriāla pirmo publicitātes bildi. Vērīgākie lasītāji seriāla nosaukumu atradīs attēlā.

Labdien. Gads ir iesācies krāšņi. Tik krāšņi, ka teju nav iespējams komentēt visu, kas šobrīd notiek. Efektivitātes nolūkos šis Texts būs kā šampūns un kondicionieris - divi vienā. To sastādīs divas daļas par šobrīd Latvijā svarīgākajām kundzēm un viņu vijeboniem.


1. daļa
“Žanetas Jaunzemes-Grendes ceļojums uz Austrāliju.”

http://www.youtube.com/watch?v=KE_hDWMftgc

2. daļa
“Kas kontrolē valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas sirdi?”

Paruna vēstī, ka labāko jāpataupa beigām. Ingunai Sudrabai divreiz nav jāsaka (jāprasa gan), un viņa točno visu labāko ir pietaupījusi sava sroka beigām. Janvārī Inguna izbeigs būt valsts kontroliere, tāpēc arī pēdējais brīdis mums visiem tagad saprast, kas tad īsti bija tā brička, kas pēdējos astoņus gadus kontrolēja valsti. Smukais Kārlis kopā ar draugiem Ģedertu un Kristīni aprunājās ar Ingunu ceturtdien LR raidījumā “Krustpunktā” (links). Tā kā neklausījos tiešraidi, bet gan ierakstu, varēju īpaši rūpīgi tam sagatavoties. Uzvilku halātu, ielēju sev šokolādes vīnu (salds draņķis, bet dāvinātam zirgam jau zobos neskatās), atvēru Windows Media Player. Ieraksts sākumā ir reklāma, kas sākas ar vārdiem “Žūpības apkarošanas fonds iesaka…” Saprotu, ka sekos sviests, un nojauta mani diez ko nepieviļ.

Lai arī Kārlis ar kolēģīšiem uzdod it kā parastus jautājumus, es sāku baiļoties, ka visai drīz iemigšu, jo sarunas pirmā puse paiet Ingunas vāvuļošanā par to, kā viņa neko nezina un kā viņa par neko nav domājusi, un kā viņai visam vajag redzēt tāmes, lai par jebko paustu savu verdiktu. It kā varētu spriest, ka Inguna ir rados aitām, tomēr ņemšu no viņas piemēru un nesteigšos ar pārgalvīgiem spriedumiem, pirms būšu redzējusi viņas DNS. Nēnu, kaut kādas emocionālas nokrāsas jau, protams, viņa noprast liek. Lielākoties tās ir šādas – viss ir hujova, uz visu vajag skatīties kompleksi, visu vajag reformēt, bet es nekad neesmu domājusi, kā tieši, taču iesākumā noteikti vajadzētu sastādīt tāmi. Šādu viedokli viņa pārstāv gan jautājumos par tām paceltajām algām, gan par Žanetas izbraucienu, gan arī par Dienvidu tiltu. Vārdusakot, tas ir tik garlaicīgi, ka es tūlīt aizmigšu, ja tūliņ pat nepabeigšu šo teikumu.

Mazliet jautrāk sāk kļūt brīdī, kad LR sāk Ingunu tincināt par nākamo ieņemamo amatu. Viņa, protams, laužas kā celka un neko konkrēti neatbild, jo – būs šokējoši – viņa par to nav domājusi. Ap šo mirkli sāku atsaukt savu izvirzīto aksiomu par radniecību ar aitām, jo tik stulbs taču nevar būt neviens cilvēks. Sāku likt stafkas uz to, ka Inguna ir visgudrākā, tikai nevaru vēl saprast, kāpēc. Nu, tas ir skaidrs, ka viņa drusku uzspēlē to savu aitiskumu, bet kāpēc, kas aiz tā stāv? Droši vien kāds pimpis, kas tad cits.

Beidzot sākas tas, kāpēc vispār bija vērts pievērsties šai intervijai. Jautāta par eiro ieviešanu, Inguna paziņo, ka jau no laika gala nav bijusi sajūsmā par iestāšanos eirozonā. Ja šobrīd notiktu balsošana, Inguna balsotu ‘pret’ eiro ieviešanu, jo valūta determinē neatkarību un brīvību, un asinsriti. Ģederts min, ka asinsrite arī varot ciest – gluži kā pavisam nesen vēl. Inguna uzstāj, ka ir divi varianti – var ciest un var pakļauties globāliem procesiem. Žurnālisti ahuyelled: “Bet Ingun, kā lai mēs, maza valsts, varētu nepakļauties globāliem procesiem? Un arī tas, ka blakus lielā Krievzeme, you know…” Uz to Inguna asi atcērt, ka nevajag būt bailīgiem lohiem, jo baidās tikai mazas dvēseles. Inguna retoriski jautā: “Kāpēc uzreiz baidīt, kāpēc draudēt, kāpēc neprotam pastāvēt par sevi?” Es, Ingun, nezinu, neesmu par to domājusi. Ja tā uz sitiena man nāktos atbildēt, mans šokolādes vīns visticamāk sacītu: “Ē, nu moška tāpēc, ka mums nav kodolieroču, piemēram, kuriem piemīt tendence implicēt lielvalstu cieņu.”

Šis viss man ir jau tiktāl uzmundrinājis, ka esmu nolēmusi atvērt Vikipēdiju. Pirmkārt, pamanu, ka Inguna esot arī ekonomiste. Šai sakarā man viņai būtu jautājums, bet droši drīkst atbildēt arī citi. Latvijas lats taču ir piesaistīts eiro. Līdz ar to, vai tad tā racionāli tomēr tā neatkarība nav tāda drusku butaforiska? Nu, ja reiz tas tāpat ir piesaistīts eiro. Šo neauglīgo pārdomu rezultātā nonāku, loģiski, līdz abortu jautājumam un uzzinu, ka Inguna pievienojusies arī pretabortu manifestācijai “Par tautas dzīvību”. Tas vienkārši izskatās pēc trolololol, tāpēc nolemju tālāk neiedziļināties. Torčījot pa internetiem nonāku arī pie vēl kādas Ingunas pērles “IR”ā:

Jūs piederat kādai konkrētai draudzei, kādai baznīcai?
Nu jā, es ticu Dievam. Es ticu Dievam.

Bet vai piederat pie kādas konkrētas konfesijas?
Jā.

Kuras?
Pareizticīgās.

Tas jums ir no ģimenes, vai jūs esat pārgājusi pareizticībā?
Es nekur neesmu pārgājusi, es to esmu pieņēmusi.

Tas nav sabiedrībā zināms. Vai tas noticis nesen?
Es domāju, ka ar to pietiks.

Piekritīsiet taču, ka izklausās drusku sašūmējusies. Turpinu lasīt interviju, bet, es jums teikšu godīgi, ka vairs nezinu, kā ir patiesībā un kas ir tikai konspirāciju teorijas. Ap šo brīdi visa šī informācijas gūzma un tas pretīgais vīns man jau ir sagriezis galvu tik tālu, ka visur rādās tikai viens:

Es jau kad teicu, ka Fransuā Olāna plāns ieviest 75% ienākumu nodokli miljonāriem Francijā nebūs nekāds veiksmes stāsts! Tā netālu no Francijas robežas Beļģijā izveidojies francūžu miljonāru ciematiņš, kurā kādu laiku šeptēja arī raksta galvenais varonis, bet tad viņš uzzināja, ka Krievijā ienākumu nodoklis ir tikai 13%, kā arī to, ka tā ir lieliskākā demokrātija pasaulē, un likumsakarīgi teica ardievas Beļģijai un sāka uzņemt piedzīvojumu filmu par nodokļu bēgļiem. Es nevarēju par to nerakstīt, jo zinu, ka Normunds Naumanis jau tur roku uz "retweet" pogas. Ja Jānis Pāvils Otrais vēl būtu dzīvs, viņš arī izlasītu šo texxxtu, jo reiz šo miljonāru salīdzinājis ar Svēto Augustīnu. Man gan viņš pēc purna atgādina Karlsonu, kas pārdevis propeleri.

17 motocikla avāriju, ietriekšanās ar savu privāto ļoteni lielā boingā, sēdēšana ķurķī par alkohola zagšanu, dalība grupveida izvarošanā 9 gadu vecumā, 6 vīna pudeles dienā - tas viss tomēr ir atstājis sekas. Jā, uzminējāt - stāsts būs par Žerāru Depardjē, kurš ir tā aizplītējies, ka nolēmis ne tikai vienkārši mest, bet pie viena arī mest plinti un Francijas pilsonību krūmos, un turpmāko dzīvi pavadīt, spēlējoties ar graņonkām un matrjoškām. Ir arī otrs variants - viņš ir nevis aizplītējies, bet gan pēc krievu filmas "Rasputin" uzņemšanas pērnajā gadā vienkārši nav spējis iziet no lomas. Tā kā viņš ir izdomājis, ka Krievija ir labākā valsts pasaulē, kurā valda diža demokrātija, un Depardjē Krievijā ir ļoti populārs, jo piedalījies vairākās kečupa reklāmās un franču filmas bija apmēram vienīgās ārzemju filmas Padomijā, ir tikai loģiski, ka viņš turpmāk brokastīs ēdīs nevis kruasānus ar sarkanvīnu, bet gan prjaņikus ar šnabi. Tā Putins ar Depardjē satikās Sočos, kur slavenais aktieris un biznesmenis ietērpās krievu tautastērpā, saņēma savu jauno Žerāra Ksavjeroviča Krievijas pasi, nobučoja Putinu, sameklēja labus krūmus, kuros izmest to Francijas pasi un, protams, šo notikumu nosvinēja, stūķējot māgā kaviāru un pierodot pie šņabja. "Es arī tūliņ pat iemācīšos krievu valodu!" pēc otrās pudeles solījis Depardjē. Pēc trešās jau viņš kliedza, lai sauc viņu par Žeņu, bļaģ. Tā Žeņa un Vladimirs ir labi draugi - Žeņa lielās, ka viņa draugs ir viens no pasaules ietekmīgākajiem politiķiem, Vovans var dižoties par to, ka viņa dzimenē dzejolīšus deklamēs Francijas slavenākais aktieris.

Tā kā Sočos Žeņu lidostā sagaidīja beibes ar pienīgām krūtīm tautastērpos, kas dziedāja kaut kādu tur tautisko sviestu, tad Depardjē pagaidām ir sajūsmā par savu rožaino nākotni mazliet uz austrumiem no Maskavas, un viņam jau ir daudzi plāni. Pirmkārt, jau minētā krievu valodas mācīšanās. Otrkārt, Vladmirs Putins piedāvājis Žeņam kļūt par Sibīrijas kultūras ministru. Šitais vispār būtu kruta, jo tad viņš varbūt atbrauktu uz "Jauno vilni" patusēt ar Žanetu Jaunzemi - Grendi. Vēl krutāk būtu Rembo iecelt par aizsardzības ministru - tā Krievija iekarotu visu pasauli. Latvieši pisās gadu, lai Zatleram sameklētu kārtīgu dzīvokli, bet Depardjē jau dabūjis kaut kādu luksiņu ar eiroremontu tajā sīkajā pilsētā uz austrumiem no Maskavas. Ušakovs ir pierādījis, ka krieviem jau patīk tie mincīši, tāpēc par valsts naudu Žeņam uzsaukti arī divi kaķēni. Nu, un drīz sāksies tās lietas, ko dara, kad sāk sirgt ar vecuma plānprātību (ok, laikam ir sākušās). Piemēram, viņš varētu iestāties Maskavas universitātē, kur savā maģistra darbā krievu filoloģijā viņš atklātu, ka vārds "laime" cēlies no vārda "nauda". Un, tā kā Krievija ir dižas demokrātijas zeme, kurā pret cietumniekiem izturas ar vislielāko iejūtību un rūpību, viņš regulāri brauks ciemos pie Pussy Riot beibēm, lai cietumā uzvestu pašsacerētas jautras ludziņas. Un pieņems skatuves pseidonīmu Tolstij Medveģ. Tad Krievijas pilsonību pieņems arī Bridžita Bordo, kurai Francija ir izbesījusi nodokļu dēļ, bet gan tāpēc, ka tur neārstē 2 ar tuberkulozi slimus ziloņus (viņa tiešām plāno tā darīt).

Vispār Tolstij Medveģ gājiens ir absolūti loģisks, bet ir dažas lietas, ko viņš vēl nezina. Viņš domāja, ka varēs vienā laidā dzert šņabi, bļitkot, lasīt Puškinu un dejot pie Pussy Riot un Viktora Coja. To viņš varēs, protams, varēs, par to es viņu apskaužu, bet mana skaudība nav ne uz pusi tik liela kā žēlums pret viņu. Kāpēc žēlums? Nu kā - Putins ir krievs, krieviem besī čečeni, bet Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova dzimenē, piemēram, bija Žans Klods Van Damme UN Maiks Taisons. Līdz ar Žeņas ierašanos Krievijā, čečenu-krievu konflikts ir sasniedzis jaunu līmeni - vairs nekādu bezpriģela teroru, turpmāk to, kurš ir labāks, noteiks slavenību cīņas. Un es ieteiktu Depardjē jau tagad ielikt asti kājstarpē un mukt, jo, pirmkārt, viņš nekad nav bijis baigais kauslis, otrkārt, arī baigam kauslim cīnīties pret Van Dammi UN Taisonu būtu grūti. Tolstij Medveģ jau visa dzīve ir viens kino, tāpēc viņš domā, ka cīņā pret čečeniem (Van Dammi un Taisonu) piedalīsies arī Dolfs Lundgrēns, kurš katrā otrajā filmā ir krievs, kurš visiem dod rīklē. Lundgrēns, protams, vispār nezina neko par šito, tāpēc Taisons nokodīs Depardjē ausi un aizsūtīs to tai pašai maukai, kurai pirms 124 gadiem Van Gogs iedeva savu tikko nogriezto ausi, jo viņa kolekcionē ausis (es gan sūtītu Dolfam Lundgrēnam, jo filmā "Universal Soldier" viņš no nogrieztām ausīm taisīja krellītes, bet ok - nemācīšu Taisonam, kā dzīvot). Van Damme vienkārši ar kāju ievilks vienreiz pa Depardjē galvu, līdz ar to Čečenija būs okupējusi Krieviju. Bet tas nekas - es tāpat mīlu Žerāru Depardjē.

Tā kā ātriem rikšiem tuvojas tas laiks, kurā jāsāk nezināt, kur svinēt Jauno gadu, Texxxtu matriarhālā kolēģija pēkšņi attapusies turpat, kur šobrīd atrodas jebkurš sevi cienošs medijs – šokā un migrēnā no aizvadītā gada atskaitēm. 2012. gada spilgtākos momentus uzticēts protokolēt Sandrai Mētrai un Elīnai Kolātei. Jācer gan, ka mums izdosies ne tikai protokolēt, bet arī publicēt, līdz ar to, ja nu gadījumā šis ieraksts nekad nenokļūst internetā, ņemiet vērā, ka vārds ‘publicēt’ ir cēlies no angļu vārda ‘pub’ (krodziņš – angļu val.).

Pērn – gluži tāpat kā visus citus gadus, neatkarīgi no radošā sastāvā – esam dzēruši vairāk, nekā rakstījuši. Kopumā pēdējo 11 mēnešu laikā tapuši 43 Texti. Decembri, kā jau jebkura sevi cienoša organizācija, vienkārši nodzērām ar Santa Klausu. Sorry. Lai vai kā, ceram, ka to mums piedosiet. Labi, pietiks dirst, šeit, lūk, beidzot tas solītais atskats.

Gada kauja
2012. gadā Latvijā neskaitāmas reizes tika iestudēts Pumpura eposs „Lāķplēsis”, kurā galvenais, kā zināms, bija uzdzīve ar nepilngadīgām raganām un cīņa starp labo un ļauno. Tā Burtnieku pilī mahājās Sprūdžs ar Lemberga ņirdzīgo hūti, „Neiznīcināmajos 2” Silvestrs Stalone nogrieza Žanna Kloda Van Dammes galvu, Raivis Dzintars mēģināja ierādīt īsto vietu sēmuškām no filmas „Kolka Cool”. Arī Edvards Ratnieks un Armands Leimanis drusku pavicinājās ar lineāliem, kad Ķīlonkulis uzsāka savu brīnišķīgo trollēšanas kampaņu, bet visiespaidīgākais, mūsuprāt, tomēr bija boksa mačs starp Edgaru Bilboa Raginski un Jurģi Liepnieku, jo, Jurģa priekšzobi dabūja lidot, kaut arī mahačs beigās nemaz ar nenotika. Edgars – visstiprākais!

Gada akcija
Pūķa gadā Ugandas miera cienītāji šokēja pasauli ar ziņu, ka Josifam Konijam patīk izvarot un nogalināt, kas nozīmē, ka viņam, kā jau filmās pienākas, jāsēž cietumā (© Sprūdžs). Tā kā Konijs pat nejēdza atbraukt uz Pozitivusu, tad secinām, ka akcija „Kony 2012” vainagojusies panākumiem un tas trakais nigers sēž ķurķī kopā Breivīku un pieprasa, lai viņam iedod labāku sviestu, ar ko apsmērēt savu kungu maizi. Ne tik veiksmīgi kā Ugandas trakie pārmaiņas mēģināja veikt arī Jānis Lindermans ar savu valodas referendumu. Kaut arī „Nekā personīga” viņu nosauca par 21.gadsimta Hitleru, tomēr „Gada akcijas” kauss Jankam iet gar degunu pavisam vienkārša iemesla dēļ – viņš feiloja. „Valsts – tie esam mēs paši,” sacīja treneris Baumanis „Sapņu komandā 1935” – tas nozīmē, ka mums pašiem ir kaut kas jādara, nevis jāgaida, kad Žanete Jaunzeme Grende sarīkos nākamo cirku. Tāpēc patiesībā „Gada akcijas” rīkotāji esam mēs paši – ar necerētu veiksmi (11,68 Ls un vairāki uzsaukti dzērieni) beidzās ziedojumu vākšana EK un AK iedzeršanai, bet pāri visam ir Jūsu dalība mūsu konkursā "Pļēgurs 2012". Solāmies arī Čūskas gadā godināt labākos dzērājus.

Gada filma
Star War Horse (Kara Zirgs) bija filma par to, kā lietas nostājas pretēji dabas likumiem – tam zirgam vienā laidā smaidīja cūkas laime. Krēslā gan viss normāli – tur vampīru mentene grib pieklopēt mazu bērnu. Pirms desmit gadiem grupa „Oceanfall” dziedāja, ka saule nenoriet, bet izrādās, ka Kazāks ir sadirsis – saule ir norietējusi un krēsla likumsakarīgi ir beigusies. EK arī atklājusi, ka varoņfilmas „Expandables” nosaukums radies „Rembo” sāgā astoņdesmitajos:

Beibe: That why they pick you? Because you like to fight?
Rembo: Nah... I'm expendable.
Beibe: Expendable... What mean expendable?
Rembo: It's like... someone... invites you to a party, and you don't show up; doesn't really matter.
(Tulkojums sadarbībā ar Google translate:
Beibe: Tieši tāpēc viņi atbrauc? Jo jums patīk cīnīties?
Rambo: Nah ... Es esmu vienreizēja.
Beibe: Vienreizēja ... Kas nozīmē vienreizlietojamiem?
Rambo: Tas ir tāpat ... kāds ... aicina jūs uz ballīti, un jums nav redzamas; nav īsti jautājumu.)

Taču visvairāk mūs iepriecinājusi iespēja pieskarties aisbergam, dārgiem dzērieniem luksusa restorānā un Keitas Vinsletas krūtīm „Titānika” 3D versijā, lai gan viņi nogrieza filmas beigas. Maukas (© Kārlis Streips)

Gada āksts
Šī, iespējams, ir viena no sīvākajām disciplīnām, jo kļūt par ievērības cienīgu pajoli ne kuram katram ir pa spēkam. Piemēram, mēs jau sen neklausāmies tajā, ko vāvuļo kaut kāds Livingstons, Andris Kivičs vai Ričards Klaidermans. Mūsu uzmanību šogad ir centušies piesaistīt daudzi ar savām pajolībām, tomēr reti kurš ir izturējis prasības. Nevaram noliegt, ka Samantas Tīnas “Virves dejotāja” lielākais trumpis slēpjas faktā, ka Samanča ir Solčas Āboltiņas sasona māsa, tomēr ar to nepietiek. Nepietiek arī vienīgajai īstajai pancenei Latvijā Inesei Saulītei, par kuru ņirdz tikai alus vēderi, kamēr inteliģence viņu kronē par vietējo seksa pistoli. Arī Alvis Hermanis, lai arī ņirdzīgs trollis un daudz taurē, neiztur kritiku. Absolūti tīra un unikāla pajolība šoreiz tiek Sandrai Veinbergai-Asanžai – žurnālistei ar tvērienu un ciešu acu skatu, un absolūtu nulli poņas vietā.

Gada mūzika
Gada laikā tapušas recenzijas vairākiem labiem mūzikas klipiem, tomēr jāatzīst, ka tieši muzikālais sniegums ir bijis visai blāvs. Mika Dukura un Katjas dziesma "Nekad jums leju" mums bija diezgan pohuj, tāpat arī Roberto Melones un Dženijas Meijas “Paslēpes” mums bija pohuj, nemaz nerunājot par Get It gabalu “Vasara” (žāvas), kamēr Anmary “Skaisto dziesmu” vispār bija kronis visam – mums bija tik ļoti pohuj, DJB pat atļāvās nopūdelēt Eirovīzijas fināla apskatu, kas līdzšinēji vienmēr bija bijis viens no svarīgākajiem gada notikumiem. Esot nelielā izmisumā par to, ko tad vispār 2012. gadā varētu kronēt par nozīmīgāko muzonu, drusku iemetām acis citu mediju gada atskatos, un tā vietā, lai pieturētos pie patiesām vērtībām (t.i. Džastina Bībera un viņa koncertfilmas translācijas LTV), par tādu nosauksim grupas Mona de Bo koncertu Palladiumā šī gada martā, kas droši vien joprojām nav beidzies. Kāpēc? Lai Ilmārs Šlāpins un biedrība Ascendum mums beidzot iedotu naudu, protams.

Gada TV šoviņš
Pretīji mūziķiem, TV cilvēki mūs šogad lutinājuši ne pa jokam. “Pelnrušķīte”, “Saimnieks meklē sievu”, “Gandrīz Ideāls Randiņš”, “Precamies???” jau vien izklausās pēc perfekti atstrādātas sekvences tam, lai savu nelaimīgo dzīvi varētu pārcelt uz televizoru un tur to atrisināt. Arī jauni un jau iemīļoti seriāli – vecais “Uģītis”, jaunās “Ēnu Spēles”. Arī kas intelektu stimulējošāks – Liepnieka sekošana Agnesīgās bilingvālajai modei sarunu pārraidē ar Andreju Mamikinu. Televizors, tas ir zelts! Un tomēr visas augstākminētās pārraides ir nieks, salīdzinot ar to trilleri, ko mums vienmēr piedāvājusi Sastrēgumsstunda. Sekss un politika, ieroči un asinis, troļļi un dauņi – you name it, you got it. Urrā!

Gada debija
Ar neticamiem panākumiem savu pirmo dzejas krājumu izdevusi publiciste un karatiste, pazemes komunikāciju speciāliste Maija Silova, veikala H&M ienākšana Latvijā meitenēm ir likusi spiegt vairāk nekā pirms gadiem 5 grupas „Tokio Hotel” koncertā. Arī mēs paši klausījām „Sapņu komandas 1935” Baumanim un cēlām valsti – debitējām kino jomā ar savu versiju par mūsu mīļāko „Ugunsgrēka sēriju”. Bet eta sjo kapeiki – visvairāk no pārmaiņām ir neraustījusies mūsu autore DJB, kas ir izmēģinājusi 9 mēnešus nedzert un pēc tam arī dzemdēt, kā rezultātā mazā Lūcija regulāri apmīž viņas skolas mājasdarbus. Apsveicam!

Gada tusiņš
Kā sabiedrības figūrām ierasts, arī mēs paši esam centušies pazibēt plaša ranga kultūras pasākumos aizvadītajā gadā. AK gāja uz Erotu, FD gāja uz Baltic Youth Festival Arēnā Rīga un sūtīja sms čatam īsziņas ar Textu “Kur Jēzus, tur meitenes! Rullē!”, bet EK augsti godāja latviešu tautas sakāmvārdu “Ko Sējāns, to pļausi” un tirinājās Intrumentu diska tusofkā. FD, AK, EK un visādi nigeri nonāca reanimācijā no čačas dzeršanas Ūdra un Balodes grāmatas tusofkā. Bija arī Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva, bija arī Positivus, bija izrīšanās tai muižā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu, un bija arī visādi Textu banketi bez lielām ceremonijām, bet toties ar daudz alkohola. Un tomēr tas viss bija NEKAS, jo starp pirmo un otru vietu ir dziļa jo dziļa aiza. Pirmā vieta šogad tiek tusiņam, kurā paši nemaz aktīvu dalību neņēmām – tā ir VL rīkotā nometne Grundzālē, kas jaunā līmenī ienesa karsto ogļu pastaigas konceptu.

Gada lasītājs
Kādu laiku domājām, ka pēc Edgara Raginska pērnā gada triumfa neviens nebūtu cienīgs saņemt šo balvu šogad, jo Edgars pērn sakostiem zobiem cīnījās pret mums un par sabiedrības morālās stājas nākotni, kaut arī viņam reāli besīja mūs lasīt. Šogad Edža ir pieklusis, bet vismaz prieks, ka sabiedriskās domas portāls - sabiedrības sirdsapziņas bākuguns publikai.lv – pamanījās veltīt pat veselu ierakstu tam, lai „ņirdzīgajai nelgai”, kas rakstīja par Fransuā Olandu, paskaidrotu, kas tieši ir sociālisms, jo, lai nu par ko, par sociālismu jokot nedrīkst. Paldies!

Gada neuzrakstītais Texxxts
Mums var daudz ko pārmest. Nolažojām Eirovīziju, nolažojām Velgas Vītolas lāču sviestu, visus Leimaņa-Ratnieka vijebonus, Ķīlistu manifestu un vēl dafiga lietu. Un tomēr, lai kā jūs būtu ņaudējuši, par šo visu tomēr kāds, lai arī ne Texxxti, ir rakstījis. Tā lieta, ko mēs sev patiesi nevaram piedot, ir ieteikums, kas nāca no Anitras Toomas. Proti, viņa rakstīja, ka gada notikums esot bijis pirmais kukaiņu fotokonkurss Latvijā ar izstādi Dabas muzejā, kas tagad ceļos pa Latviju. Un to mēs palaidām garām. Tas ir stāsts, kas palicis neuzrakstīts. Ar dievu…

„Es neticu tam, ko neesmu izmēģinājusi,” taurēja kaut kāda beibe no Danone jogurta reklāmas, un kopš tā laika tas ir kļuvis par manu dzīves moto, tāpēc nespēju ņemt vērā visus tos čigliņus, kas brēc, ka Džastins Bībers ir sliktākais, kas noticis ar popmūziku, bet paši ne reizi nav dzirdējuši nevienu viņa dziesmu, un, tā kā „Krēslas” sāgai esot pienācis gals, tad sapratu, ka man – kultūras socioloģei - ir pēdējais mirklis saprast, vai es arī gribētu pisties ar Robertu Patinsonu.

Kamēr gaidu savu seansu, tiek atskaņoti graujoši Ziemassvētku dziesmu remiksi – tie sagrauj manas cerības tam, ka Ziemassvētku vecītis kaut dienu spētu nodzīvot bez kokaīna.
Te – Portugāles dienvidos - parasti „Krēslas” seansi ir absolūti pilni un biļetes vēlams iegādāties kādu dienu iepriekš, ja nevēlies, lai, ierodoties ķinī, atklātos, ka skatītāju zāle ir pilnīgi pilla. Taču pusnakts seansa auditorija mani šokēja – apmēram desmit purnu, un visi izskatās tik nobrieduši un dzīves saēsti, ka nemanot piezogas aizdomas, ka šis ir pieaugušo seanss un vispasaules sekssimbols Robis būs ne tikai pliks un piedzēries, bet arī 3D.

Tiem, kas nav redzējuši nevienu no iepriekšējām filmām, īsi atstāstīšu, kas „Krēslā” noticis pirms tam.
Bella bija cilvēks, Roberts bija vampīrs; tad viņi sapisās, Bella palika par vampīru, viņiem piedzima meita. Tas, protams, radīja kaut kādas huiņas ar konservatīvo vērtību aizstāvjiem, jo vampīriem un cilvēkiem savā starpā nevajadzētu piekopt neko vairāk kā medījuma-upura attiecības. Pluss, pa vidu maisās arī viens muskuļains džeks, kurš jau no bērna kājas grib izpist Bellu, bet it kā ir pieņēmis, ka nesanāks.

Filma sākas ar to, ka mīlnieki Bella un Roberts izrādās ar saviem gredzeniem, nosūcas un iet izskraidīties pa mežu. Te kaut kādi Rembo un Komando nobāl, jo Bella, piemēram, vēsā mierā lec no simtmetrīgām klintīm, kā arī pārkož rīkli kaut kādam lūsītim, kurš pusdienās grib notiesāt stirnu. Visi „es esmu hipijs, man patīk stirniņas” nodročī.

Te pēkšņi abi kaujas mākslas meistari nonāk mājā, kur ir vairāki bāli purni ar sarkanām acīm, un var noprast, ka tie te glabā mīlnieku bebiku. Tā arī ir – tiek izvilkts bērns, un visi uz riņķi viņu sāk ucināt, līdz mirklim, kad Bella par kaut ko apvainojas un sadod pa muti ne tikai muskuļainajam džekam, bet arī pārītim vilku. Īsā naidpilnā kaušanās ātri vien tiek aizmirsta – draugi Robčikam un Bellai uzdāvina māju. īsti nezinu, kurā valstī viņi dzīvo, bet skaidrs, ka tā ir sociālo garantiju zeme, jo pensionāri dzīvo, cepuri kuldami. Nu, es spriežu, ka tie vampīri ir pensionāri, jo visi ir sasnieguši vismaz 100 gadu vecumu un neviens no viņiem nestrādā, bet tērē elektrību un viens otram dāvina dārgas dāvanas. Māja ir tāda paliela – apmēram vilku lielumā. Uz galda stāv dekoratīvie āboli, kurus neviens tāpat neēdīs, jo tie nesatur gana daudz asiņu. Tā kā māja uzdāvināta kopā ar skapjiem, kas plīst no jaunu šmotku pārpilnības, viņi mugurā esošās drēbes noplēš un sāk pisties.

Abi ļubovņiki atklāj, ka varētu drāzties mūžīgi, jo nav noguruma, un Dieviņš viņus soda par pseidoproblēmu meklēšanu – kāda vecene redz, ka abu meita ar pilnīgi nesakarīgo vārdu lido pa gaisu, un nosūdz to galvenajam vampīru mentam, kurš nolemj, ka ir pienācis laiks visiem apgriezt rīkles. To vampīru menteni sauc Vulturi.

Tikmēr vampīru modrība nesnauž – kamēr Roberts Marhilēvičs Patinsons klimperē klavieres, kāds no vampīriem pēkšņi saprot, ka dirsā ir un vampīru drošības policija Vulturi nāks nogalināt to bērnu, jo tie menti domā, ka viņš ir nemirstīgs, un būt nemirstīgam ir slikti, jo nemirstīgie bērni it kā staigā apkārt un visiem, ko redz, knibina nost galvas. Taču īstenībā tā viņu meita nav nemirstīga (bet īsti riktīga arī ne, jo aug tik ātri kā bambuss). Tā viņi nolemj sasaukt veselu kaudzi ar vampīriem, kam pierādīt, ka bērns nav nemirstīgs. To pierādīt ir viegli – atliek vien meitai pielikt savu roku pie neticētāja sejas, un visiem viss skaidrs. Rembo un Komando nobāl vēl vairāk, jo viņiem parasti nākas izmantot daudz stiprākus pieskārienus, lai pārliecinātu oponentu par savu taisnību. Šajā mirklī Rembo un Komando ir tik bāli kā vampīri.

Tā pamazām tajā meža būdā salasās vesela kaudze dažādu vampīru, kas tiek nosaukti par lieciniekiem, jo tagad zina, ka Bellas un Roberta meita negrauzīs rīkles. Ir sabraukuši vampīri no visas pasaules, tāpēc atmosfēra ir kā tādā Erasmus studentu tusofkā, vienīgi te vēl visi grasās mahāties ar tiem vampīru mentiem Vulturi.
Tā kā tā sīkā vēl labi nemāk kauties, tad viņas mamma satiekas ar kaut kādu vecu nigeru, kas iedod lidmašīnas biļetes tai meitai un muskuļainajam džekam, kurš gribēja nokniebties ar Bellu, lai abi varētu lasīties prom. Es jau pieminēju, ka muskuļainais džeks mēdz pārvērsties par vilku? Nu, viņš mēdz, līdz ar to Bellas izvēle uzticēt savu bērnu tieši viņam ir saprotama – ja kāds uzbruks, tad vilks to uzbrucēju varēs nokost. Es rīkotos tieši tāpat.

Tā viss vampīru Erasmus bars dzīvo mierīgu dzīvi, laiku pa laikam iziet laukā sacensties, kuram labākas spējas, klausās Sigur Ros, svin Ziemassvētkus un pie ugunskura pārrunā savus nākotnes plānus. Vampīra Vladimira runa ir visforšākā, jo viņam, protams, ir kārtīgs krievu akcents.

Beidzot pienāk ilgi gaidītais mahačs – 25 vampīri un ducis vilku pret kaut kādiem 200 Vulturi petuhiem melnos paltrakos. Visi, izņemot mazo meiteni un vilkus, ir pieauguši cilvēki, tāpēc tiek nolemts, ka tikšanos vajadzētu sākt nevis ar kaušanos, bet gan ar aprunāšanos. 1500 gadu veca cilvēka (?) cienīga rīcība! Mentiem tiek pierādīts, ka tā meita tiešām nav nemirstīga. Tā kā Vulturi negrib, lai vecene, kas teikusi, ka tā dočurka ir nemirstīga, vēlreiz kaut ko samuldētu, viņai drošības pēc tiek norauta galva. Vampīru tikuma sargiem drošība pirmajā vietā, tāpēc viņi nolemj, ka drošības pēc tomēr to bērnu vajadzētu nožmiegt – ja nu kas.

Pie galvenā Vultura pienāk viena vampīru beibe, un šis mirklis ir jāataceras, jo tad sākas kautiņš. Abas puses skrien viena otrai virsū un sāk raut nost galvas. Te mēs redzam, ka vampīri un Vulturi tomēr pēc sejas ir džentlmeņi, jo vecenēm galvas nost nerauj. Vilkiem etiķete pohuj – tie labprāt pārgrauž jebkuru rīkli, kas pagadās ceļā. Kā tādi dzīvnieki! Pa to laiku muskuļainais čalis ir pārvērties par vilku un ar to meitu sev uz muguras tin makšķeres. Tikmēr viss normāli – viens čalis ne tā pieliek roku pie zemes, kā rezultātā tā zeme zem viņu kājām pārplīst uz pusēm. Nu Vulturi boss ir galīgi sakreņķējies, bet viņa bēdas nav ilgas, jo drīz viņa tiek noplēsta galva.

Iepriekšējās rindkopas sākumā minēju, ka tas moments ir jāatceras. Izrādās, ka īstenībā tikko aprakstītā klope nemaz nenotiek, bet tā vampīru beibe vienkārši parāda, kas notiks ar mentu galvām, ja viņi to bērnu neliks mierā. Turklāt vēl uzrodas kaut kāds simtu piecdesmit gadu vecs brazīlis, kura fāteris ir bijis vampīrs, un saka drošības policijai: „Es esmu pilnīgi normāls!”. Ar to ir gana, lai Vulturi noticētu, ka Bellas un Robja meita nestrādātu nekādus bezsakarīgus vijebonus. Tā visi šķiras kā draugi, kaut arī pret to iebilst vampīrs Vladmiris, kurš vēl aizviens grib tiem melnsvārčiem sadot galvā. Vovas agresija vispār netiek ņemta vērā, un visi sāk sūkties.

Beigās saules pielietā pļavā laizās tikai Roberts ar Bellu, kas pierāda to, ka šī ir pēdējā „Krēslas” filma, jo vampīri saulē tusēt nedrīkst. Es īsti nezinu, kas tad viņiem notiek, bet ar to ir gana, lai viņi nebūtu spējīgi uztaisīt nākamo filmu. Nākamās „Krēslas” nebūs, bet nākotne būs - tiek parādīta ainiņa, kur sūcas abu mīlnieku meita ar to muskuļaino džeku. Pareizi ir – ja nevarēja dabūt māti, tad lai vismaz tiek meita! Visi laimīgi.

Meklēt sievu vai nemeklēt? Protams, ka meklēt! Mēs dzīvojam laikā, kad precēšanās ir kļuvusi par modes tendenci, kuru var atļauties tikai turīgi un veiksmīgi cilvēki, tāpēc TV3 nolemj palīdzēt cilvēkiem un uztaisa šovu. Tiek savākts bariņš vientuļo vīriešu, tad tie tiek nosaukti par saimniekiem, un šovs „Saimnieks meklē sievu” var sākties. Nosaukums skan pietiekoši pārliecinoši, lai vairumam sieviešu rastos sajūta, ka beidzot tiks laimēts lielais dzīves Lotto. Tas būs vīrietis ar īpašumu un zemi, lauku idilli, pļavu un nebeidzamām dienām šūpuļtīklā. No rīta dziedās gaiļi, gultā tiks pasniegta kafija un, ja kādreiz kļūs garlaicīgi, iesim uz zaļumballēm, kausim cūkas un dzīvosim bagāti.

Realitāte ir nedaudz savādāka. Visi „saimnieki” ir vīri ar bagāžu, kura nenāk no lidostas, bet gan no dzīves. Saimnieki dzīvo kopā ar vecākiem un kaut kādā ziņā nemaz nav tik lieli saimnieki kā sākumā varētu šķist. Es to zinu, un jūs to zināt. Tikai patstāvīgs un nekaunīgs vīrietis var būt saimnieks. Skumjo situāciju glābj vien fakts, ka sievu meklētāji pēc dabas ir īsti brunču mednieki, lai iepatiktos sievietēm, viņi jau iepriekš ir samācījušies dažādus treidmārkus jeb trikus, ar kuriem var ātri iemantot labvēlību. Piemēram, Kaspars prot švaki spēlēt ģitāru, staigāt ar basām kājām un neēst gaļu, tas ir ļoti labs veids, kā dabūt hipijmeitenes. Sandis audzē ūsas, un principā ar to arī viss ir pateikts. Almantam tuvas ir sportiskās izklaides - ar slēpēm un ieročiem, tāpēc visas blondās meitenes ir viņa. Pavisam cits Sandis labo santehniku un izskatās tā, it kā mierīgi varētu sadot man pa seju. Tā ir kārtējā uzvara pie sievietēm. Vienīgais, kurš nedaudz pārcenšas, ir Egīls, viņam mājās ir tūkstoš aitu, tāpēc sievietes viņam līp klāt un raksta vēstules kā vēl nekad.

Tālāk katrs saimnieks izvēlas trīs potenciālās sievas, kuras var dažas dienas testēt un tad ir jāizvēlas viena. Vislabāk ar testēšanu veicās Sandim ar ūsām. Viņš pamanās iestāstīt Karīnai, ka vienīgais veids, kā kaut ko var noskaidrot, ir bučojoties. Jāsaka, ka tur viņam pilnībā var piekrist. Tas tiešām ir vienīgais īstais veids. Otrs Sandis ir nedaudz kūtrāks un testēšanu vairāk nodod tēva rokās. Kā labs amfetamīns viņa tēvs svaida sievas no viena absurdā darba pie nākamā. Noper, safočē un sabučo visas, pasniedzot to kā lielu joku. Tikmēr dabas bērns Kaspars izvēlas kaut ko pavisam ekscentrisku, viņš nolemju testēt sievietes uz bitēm. Bezbailīgākā izrādās Gunita, kura bez jebkādiem protektoriem iet bišu stropos un uzvar pārējās sievas. Almants savas sievas nemaz negrib pārbaudīt un paļaujas tikai uz matu krāsu. Vissliktākā situācijā nonāk Egīls, dēļ izgājiena ar aitām viņam ir pieteicies reti kupls sieviešu skaits, kuras, spītējot liktenim, ir diezgan gudras. Kaut kādā brīdī šīs sievietes saprot, ka ir nokļuvušas ellē un nemaz negrib būt sievas. Bēgot no Blaumaņa „Velniņi” cienīga scenārija, viņas nolemj rīkoties un pamet Egīlu.

Un ko tad katrs no saimniekiem izvēlas? Sandis ar ūsām izvēlas kluso Vendiju - sievu, kura viņu interesē vismazāk, tomēr ir pietiekoši forša, lai neizvestu no pacietības. Kasparam tiek Gunita, kura tic, ka puisim ir kāds noslēpums, kuru vajadzētu atklāt. Almants izvēlas blondāko un jaunāko. Egīls paliek bešā, un otrais Sandis ir vienīgais, kurš saprot, ka visprātīgāk būtu ņemt sievu, kuru iespējams arī sasmīdināt.

Šova pēdējā sērijā kāzas tomēr netiek rādītas un ir jāskatās ceļojumi uz tuvējām ārzemēm: Vāciju, Zviedriju vai Igauniju. Ceļojumi apzināti ir izvēlēti piezemēti, lai vairāk varētu koncentrēties uz pāru neveiklajām attiecībām. Var just, ka ārpus filmēšanas laukiem pāri paspējuši sastrādāt daudz, daudz nedarbu un tagad sakautrējušies slepus bučojas. Interesanti, ka Egīls, kurš ar savām aitām bija lielākajos zaudētājs, kaut kādā veidā pamanījies atsist vienu no sievām atpakaļ un tagad ceļojuma laikā sāk jau meklēt gredzenus, diemžēl ārzemēs visi gredzeni ir ļoti dārgi, tāpēc Egīls saka, ka šeit nav lielas izvēles. Dabas bērns Kaspars uz kuģa ierodas šortos, ar plikām kājām un izskatās pamatīgi sapīpējies, pēc tam, kad viņš tiek izmests no restorāna seko viņa atzīšanās, ka šeit ir „galīgi nesaistoša atmosfēra, jo atpūsties un iedzert nav nekas saistošs.” Pieļauju, ka par atpūšanos viņš meloja, bet jāsaka, ka ar dzeršanu pāriem vispār iet ļoti švaki. Vienīgais pāris, kas iedzer pa šotam, ir blondais pāris ar Almantu priekšgalā. Tomēr dzeršana jau šajā šovā nav nemaz tik svarīga. Svarīgi, ka pāri ir laimīgi.

Un, ja man tagad būtu jāprognozē, kurš pāris dzīvē izrādīsies vislaimīgākais, es apgalvotu, ka tas būs Sanda ar Maritas pāris. Pirmkārt, jau tēvs kā motivāciju viņiem ir apsolījis uzdāvināt īpašumu, otrkārt, Sandim ir kārtīgs džips un, treškārt, viņiem ir kopīgs humors. Manas prognozes varēs pārbaudīt nākošajā sērijā, kad tiks rādīts, kā mīlnieki mainījušies pēc dažu mēnešu tuvības. Es klusi ceru, ka sievas tad jau gaidīs bērnus, bet vīriem būs bijusi tāda raža, ka varēs pabarot vēl dažus saimniekus, kuri izaugs un arī meklēs sievu.

Mēs mīlam mūsu lasītājus, tāpēc reizi piecgadē pat mēdzam uzklausīt viņu aicinājumus uzrakstīt Texxxtu par viņu iemīļotākajiem mūziķiem. Sevišķu labvēlību iespējams iegūt svētkos, tāpēc tikai loģiski, ka esmu sekojusi kāda/s lasītāja/s lūgumam analizēt Mika Dukura un Katy Tindemark dziesmas "Never let you down" videoklipu (http://www.youtube.com/watch?v=X-o4z1qRQ2Y), kas, protams esot prezentēts ar pompu un šampanieša mucām kādā Rīgas klubā. Miku Dukuru mēs ļoti labi zinām no Talantu Fabrikas, bet Katy Tindemark esot kaut kāda ukraiņu beibe. Kādā sakarā lai es ukraiņu beibi sauktu par Katy? Nekādā! Tāpēc turpmāk Texxxtā saukšu viņu par Katju. Un, ja kas, Miks Dukurs nav tas bobslejists.

Es angļu valodu nesaprotu, tāpēc vērsos pie Google tulkotāja palīdzības, lai uzzinātu, par ko vispār varētu būt dziesma "Never let you down". Tulkotājs mani informēja: "Nekad jums leju." Nē, nu, man pohuj, nelej, pati varu ieliet!

"Nekad jums leju" video ir absolūti revolucionārs, jo sākas nevis ar kaisli, bet gan ar sērkociņa uguns izdzišanu (tipiskas beigas), kas simbolizē totālu pretkaisli un beigas, taču Miks Dukurs dara visu, lai uguntiņa iedegtos atkārtoti un viņš varētu nokoļīt Katju. Maigi sakot, viņš ir pat ļoti apņēmīgs. Viģika sākumā viņi abi stāv uz kaut kādiem sagruvušiem akmeņiem, bet pēc mirkļa Katja soļo pa gaiteņiem, kur viņai virsū brauc sienas, ko viņa nevērīgi atsit. Man par to nebūtu nekas sakāms, ja vien pēdējo mēnešu laikā intensīvi nebūtu skatījusies bojevikus. Tas nozīmē, ka man ir skaidrs, ka šī ir atsauce uz pirmo Terminatoru, kur beigās Sāra Konora sapresē Arnoldu Švarcnegeru kaut kādā ASV Liepājas metalurgā. Tikmēr Mikam Dukuram ir pilnīgi pohuj - viņš vienkārši pastaigājas ar cigareti zobos. Viņam ir tik ļoti pohuj, ka viņš šo cigareti pat nav aizdedzinājis. Tiesa, Miks ātri vien atklāj, ka tāds pohujisms ir drusku par daudz, tāpēc savu Camel Blue aizsvilina ar Molotova kokteili (liesmojoša pudele). Tā stress pazūd, jo beidzot var normāli uzkurīt. Kad cigarete ir aizsvilta, nav jēgas ķēpāties ar to pudeli, tāpēc viņš to aizsviež, izraisot Ugunsgrēku sev aiz muguras. Tā ir atsauce uz „Die hard” otro daļu, kurā Brūss Vilis Lācis līdzīgā manierē uzlaiž gaisā teroristu ļoteni. Šis žests ir gana labs, lai Katja beidzot parādītu savas platformenes, turpinot mocīties starp tām virsū brūkošajām sienām.

Te jautrību uzsāk arī pats Miks, mahājoties un dancojot, kamēr viņam fonā deg burti MD. Senos laikos, kad mēdzu būt laba skolniece, MD nozīmēja mājasdarbu, Tas, ka Mika mājasdarbs deg, nozīmē, ka viņš piekāš skolu, līdz ar to ārkārtīgi atbalsta Robertu Ķīli. Miks pat iet vēl tālāk – viņš ne tikai dejo, bet arī patirina savu ādeni. Uzreiz pēc tam Katja sāk tresīt pie degošiem KT, kam, protams, nav nekādas nozīmes.

Vienā mirklī Mikam uznāk zajobs un viņš, rēna dabstepa pavadīts, iet prom. Fokuss uz viņa skumjajiem un mitrajiem zābakiem. Tie ir tik skumji kā „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”, bet vismaz labi, ka šo Skalbes skumību pavada degošas mucas. Mucas ne tikai bezpriģelā deg – Miks, sekojot Komando tradīcijām, paņem vienu no liesmojošajām mucām un triec pret sienu. Tiesa, jāatzīst, ka Džons Komando nekad nebūtu bijis tik stulbs, lai degošu mucu triektu pret sienu, kurai pats stāv klāt. Bet – ok, labi, ka Dukurs nav Švarcnegers, kas varbūt nozīmē, ka viņš nekad nekļūs par Kurzemes gubernatoru.

Te pēkšņi abi video varoņi saprot, ka viņu 3 minūtes iet uz beigām, tāpēc sāk skriet. Laika ir tik maz, ka nevar vairs iet aplinkus ceļus – ir pa taisno jāskrien cauri sienām. Tā ir nepārprotama atsauce uz filmu „Universal soldier”, kurā Žans Klods Van Damme glābj beibi no Dolfa Lundgrēna nāvējošā pieskāriena. Kaut arī viģikā visu laiku valda Ugunsgrēks, tomēr arī redzami radiatori, kas nozīmē, ka, lai cik karsti arī nebūtu, vienmēr vajag karstāk.

Tā jau man sāk šķist, ka esmu spējīga paredzēt un izskaidrot videoklipa attīstību, bet nē – nākamais kadrs nav nospiests no bojevika. Nākamajā kadrā abi skrien pa grīdu, kas uzreiz pēc viņiem sāk sabirt pa pikseļiem, un tā ir bijis tikai Ledus laikmeta multenē, kurā tā vāvere turēja riekstu. Ja tas būtu bijis Cietais Rieksts, tad vēl kaut ko, bet nu viss pagalam.

Kaut arī Katjas skriešanas apavi ir absolūti nekam nederīgi, viņa tomēr pamanās nokļūt līdz galamērķim – līdz tai vientuļajai saliņai, kur Miks un Katja stāvēja arī klipa sākumā, vienīgi tagad ir skaidrs, ka tam čigliņam ir firmas „Palladium” zābaki. Tā viģiks ir ieguvis riņķveida kompozīju, jo beidzas ar to pašu, ar ko sākas. Tas ir ļoti pareizi, jo dabā jau tā ir - jebkura kompozīcija ir dekompozīcijas sekas.

Mediji – tā ir vara, tāpēc beigās izmantošu savu nesalaužamās spējas, lai dzimšanas dienā apsveiktu gan savu dzimteni, gan kolēģi Aneti Konsti. Es Jūs abas ļoti mīlu!